1994.gadā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā nonāca vagons Nr.01776, kas daudzus gadus bija stāvējis Jelgavas ceļu mašīnu stacijā. Tas bija viens no pēdējiem saglabātajiem, 1925. gada modeļa pasažieru vagoniem, kas būvēts Rīgā pēc Latvijas dzelzceļu virsvaldes pasūtījuma A/S "Fenikss".
Lokomotīve izgatavota firmā “Henschel & Sohn GmbH” Kaselē, Vācijā. Rūpnīcas № 26954. Sākotnējais apzīmējums 52-036. 1947. gadā lokomotīve iekļauta PSRS Ceļu satiksmes ministrijas ritekļu parkā un pielāgota ekspluatācijai pa 1524 mm sliežu ceļu.
Šis ir viens no unikālākajiem muzeja vagoniem, jo būvēts Krievijā, 20. gs. pirmajā pusē ieslodzīto personu pārvešanai no vienas ieslodzījuma vietas uz citu jeb pa tā dēvēto „etapu”.
44 m2 lielais, unikālais dzelzceļa makets, kur vairums detaļu ir roku darbs, tapis vairāku gadu garumā, iesaistoties dzelzceļa modelisma entuziastiem no Latvijas un Čehijas.
Skrundas stacijas pulkstenis izgatavots Valsts dzelzceļu Elektromehāniskajās darbnīcās Rīgā, 1931. gadā. Pulkstenis atradās dežuranta darba telpās un ar mehānisma palīdzību tas bija savienots ar perona pulksteni, tādējādi nodrošinot vienādu laiku gan uz perona, gan stacijas ēkā.
Par mazbānīti sauc Latvijā šaurāko Lauku jeb 600 mm platuma dzelzceļu, kas te parādījās līdz ar Pirmo pasaules karu un vācu armiju. Šie dzelzceļi galvenokārt tika būvēti frontes apgādes nodrošināšanai, kokmateriālu sagādei un citiem stratēģiskiem mērķiem.
20. gadsimta 50.-60. gados L sērijas tvaika lokomotīves bija visvairāk izmantotās lokomotīves visā PSRS teritorijā. Lokomotīves prototips tika izgatavots 1945. gadā Kolomnas rūpnīcā Krievijā.
Gandrīz gadsimtu Latvijas dzelzceļos izmantoja kartona biļetes, ko sauca par Edmonsona tipa jeb Edmonsona biļetēm, to izgudrotāja vārdā. Šādu biļešu glabāšanai katrā stacijā bija speciāls skapis, kurā kasieris secīgi ievietoja šīs 5,5x3 cm lielās tipogrāfijā apdrukātās biļetes.
Kopš dzelzceļa attīstības pirmsākumiem, par vienu no galvenajiem uzdevumiem kļuva kustības drošības nodrošināšana. Zižļu aparāts ir viena no pirmajām ierīcēm, kas kalpoja šim uzdevumam un palīdzēja organizēt kustību jau vismaz 2 staciju robežās. Latvijā tos sāka ieviest 1922. gadā, pakāpeniski nomainot telegrāfisko un telefonisko sazināšanās veidu.
