Kopš dzelzceļa attīstības pirmsākumiem, par vienu no galvenajiem uzdevumiem kļuva kustības drošības nodrošināšana. Zižļu aparāts ir viena no pirmajām ierīcēm, kas kalpoja šim uzdevumam un palīdzēja organizēt kustību jau vismaz 2 staciju robežās. Latvijā tos sāka ieviest 1922. gadā, pakāpeniski nomainot telegrāfisko un telefonisko sazināšanās veidu.

Divās blakusstacijās esošie zižļu aparāti saistīti savā starpā tādā veidā, ka ārpus aparātiem vienā laikā var atrasties tikai viens attiecīgajam posmam kā braukšanas atļauja noderīgs zizlis, bez kura lokomotīves vadītājs nedrīkst izbraukt uz posma. Katrs zizlis ir apzīmēts ar kārtas numuru, sēriju un posmu ierobežojošo staciju nosaukumiem. Zizlis derīgs braucienam tikai tajā posmā, kas uzrakstīts uz zižļa. Zižļu aparātu apkalpo tikai stacijas dežurants personīgi,  ar mehānisko zižļu padevēju vai ar rokām, ievietojot zizli zižļu padevējā, izejot uz perona un pasniedzot to lokomotīves vadītājam.

1925. gadā zižļu aparātu ražošanu uzsāka Latvijas dzelzceļu remontdarbnīcās, bet 1927. gadā to izgatavošanu pārņēma elektrotehniskās darbnīcas. 1938. gadā uz Latvijas dzelzceļiem darbojās 288 zižļu aparāti. 1935. gadā Latvijā tika konstruēti arī dispečera sistēmas zižļu aparāti, ko lietoja mazāk svarīgās līnijās, kad vilcienu kustības vadība līnijā nodota viena dispečera pārziņā.

Latvijas dzelzceļos šobrīd šādu sistēmu izmanto tikai Rīgā, posmā Zasulauks - Bolderāja.