1994.gadā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā nonāca vagons Nr.01776, kas daudzus gadus bija stāvējis Jelgavas ceļu mašīnu stacijā. Tas bija viens no pēdējiem  saglabātajiem, 1925. gada modeļa pasažieru vagoniem, kas būvēts Rīgā pēc Latvijas dzelzceļu virsvaldes pasūtījuma A/S "Fenikss".

Pēc Otrā pasaules kara 20. gs. 20.-30. gados būvēto  vagonu izmantošana Latvijā turpinājās līdz elektrovilcienu un dīzeļvilcienu ieviešanai. Tie kursēja teju visos Latvijas dzelzceļu maršrutos. 60. gados vagonus sāka izmantot saimnieciskām vajadzībām un dzelzceļnieku nodrošināšanai ar pagaidu mitekļiem. Pārvēršot vagonus par dzīvokļiem, tie tika atbrīvoti no soliem un interjera elementiem, nomainītas tika apkures, ventilācijas un elektroietaises.

Muzeja hallē vagons nostāvēja līdz 2010. gadam, kad beidzot bija uzkrāta pieredze un varēja sākt tā atjaunošanu. Izvirzītais  mērķis - atjaunot vagonu tā sākotnējā izskatā, bija ambiciozs, jo no oriģinālā vagona bija atlicis vien metāla karkass un atsevišķas koka detaļas. Darbi tika uzsākti 2010. gada nogalē un pabeigti 2012. gada martā. Karkasa un interjera renovāciju veica SIA ”Kalber”, vagona stāva metāla daļas atjaunoja SIA „Skava M”, bet apšuvumu atjaunoja SIA „Roofmen”. Visus darbus uzraudzīja restauratore Līga Līce.

Informācija atjaunošanas darbiem tika iegūta no vagona tehniskā apraksta, fotogrāfijām un vagona demontāžas laikā iegūtajām „vēstures” pēdām. Visi interjera elementi izgatavoti no jauna, atbilstoši pieejamajai informācijai.

Ar šo vagonu muzejs lepojas ne tikai tāpēc ka tas ir pēdējais saglabātais A/S „Fenikss” būvētais pasažieru vagons, bet arī tādēļ, ka tā konstrukcija liecina par savam laikmetam raksturīgām inovatīvām idejām. Vagonam bija ne tikai savdabīgs dizains ar sašaurinātiem, iesmailiem galiem. Tā karkasu veido dzelzs konstrukcijas rāmis un dzelzs statņu karkass, kas balstās uz diviem divasīgiem Pulmaņa tipa ratiņiem. Tas abpusēji apšūts ar priežu dēļiem un ārsienas apklātas ar skārda apšuvumu. Vagonam bija gan centrālapkure, gan elektriskais apgaismojums. Šeit jāatzīmē, ka tajā laikā Austrumeiropā lielākoties izmantoja un būvēja pasažieru vagonus ar koka karkasu, bet elektriskais apgaismojums tikko sāka savu ceļu pie pasažieriem. Vagoni bija aprīkoti ar Vestinghauza sistēmas automātisko bremžu iekārtu, kā arī ar rokas bremzi. Laikmeta liecinieki, aprakstot sajūtas, kas rodas braucot ar šo vagonu, īpaši uzsvēra tā līgano gaitu, gaismu un mājīgumu.

III klases vagonos parasti tika iekārtotas 90 sēdvietas, tā abos galos atradās tamburi. Vienā vagona galā bija iekārtota tualete, otrā - kurtuve. Salonu aptuveni divās vienādās daļās sadalīja starpsiena, nodalot smēķētāju un nesmēķētāju zonas. Cietajos koka sēdekļos bija iestrādāts linolejs. Centrālā eja sadalīja sēdvietas attiecībā 4:1. Virs sēdvietām bija izvietoti bagāžas tīkliņi. Pie sienas katra loga pusē bija izvietoti drēbju pakaramie, zem loga - pelnu trauki. Uz grīdas pie katra loga atradās čuguna spļaujamtrauks ar emaljētu vāciņu. Logi bija aprīkoti ar tumši ziliem aizkariem. Vagonā atradās četri krāsoti sveču lākteņi, bet divās gareniskās rindās bija izvietotas 18 elektriskas spuldzes. Griestos bija iestrādāti 9 ventilatori.

G.Graiksta Vides filmu studijā veidotā īsfilma „Feniks K – 3041” par atjaunotā vagona likteni.