Skrundas stacijas pulkstenis, izgatavots Valsts dzelzceļu Elektromehāniskajās darbnīcās Rīgā 1931. gadā. Pulkstenis atradās dežuranta darba telpās un ar mehānisma palīdzību bija savienots ar perona pulksteni, tādējādi nodrošinot vienādu laiku gan uz perona, gan stacijas ēkā.

Teiciens “precīzs kā vilciens” nav radies nejauši. Katras stacijas uzgaidāmo zāli un ēkas fasādi rotā pulkstenis, kura uzdevums ir palīdzēt dzelzceļiem vadīt vilcienu satiksmi pēc saraksta, bet pasažierim nenokavēt vilcienu. Savukārt tuvākās apkaimes ļaudīm izveidojās paradums savus pulksteņus regulēt pēc vilciena svilpes, kas atskanēja tam pienākot stacijā. Stacijas dežurantam katru rītu bija jāsalīdzina un jānoregulē stacijas pulksteņi, lai tie saskanētu ar pareizu laiku visā valstī.

Līdz dzelzceļu satiksmes attīstībai cilvēki dzīvoja pēc vietējā jeb saules laika, kas atšķīrās katrā pilsētā. Dzelzceļi šo kārtību mainīja. Cariskajā Krievijā 19. gs. vidū par dzelzceļā un telegrāfā lietotā laika skaitīšanas sistēmas atskaites punktu kļuva Sanktpēterburgas laiks. Tas tika aprēķināts pēc formulas To + Δ, kurā To apzīmē Griničas laiku, bet Δ Carskoje Selo dzelzceļa stacijas Sanktpēterburgā platuma grādus, kas pārrēķināti stundās un minūtēs.

Pirmajos vilcienu sarakstos pasažieru ērtībai norādīja gan vietējo, gan Sanktpēterburgas laiku. Gadsimtu mijas vilcienu sarakstu izdevumos visiem tālākas satiksmes vilcieniem norādīja tikai Sanktpēterburgas laiku, bet vietējo laiku papildus norādīja tikai vilcienu pienākšanai un atiešanai galastacijās.