Galastacija

2019. gadā kā ievērojamākais un apjomīgākais Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma papildinājums – kolekcionāra, dzelzceļa pētnieka Daiņa Puncula dāvinājums: shēmas, iespieddarbi un dokumenti no Latvijas Valsts dzelzceļu 123. Ceļu Meistara (CM-123, Dobeles apgabals dzelzceļa līnijā Glūda–Liepāja) vēsturisko darba materiālu mapes.

Rīgā, Gogoļa ielā 3 pie VAS “Latvijas dzelzceļš” administrācijas ēkas ieejas durvīm atrodas piemiņas plāksne, kas uzstādīta par godu dzelzceļniekiem, kas krita Bermonta uzbrukuma laikā 1919.gada rudenī, pildot savus pienākumus Rīgas dzelzceļa mezglā.

Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma iespieddarbu kolekcijā atrodami vairāk kā 150 vilcienu saraksti. Tradicionāli vilcienu sarakstu grāmatiņas tika izdotas 2 reizes gadā – pavasarī un rudenī, kad mainījās vilcienu kustības grafiks. Tiesības izdot un pārdot vilcienu sarakstus bija tikai pašam dzelzceļa uzņēmumam vai atsevišķiem sadarbības partneriem.

Dzelzceļu laikmets Latvijā aizsākās 19. gadsimta vidū, kad tapa pirmo dzelzceļu līniju ieceres. Tomēr pagāja vairāk kā 10 gadi,  līdz 1861. gada septembrī piepildījās Rīgas Biržas ilgi lolotā ideja un tika atklāta regulāra vilcienu satiksme pa Rīgas–Dinaburgas (Daugavpils) dzelceļu. Par cilvēkiem, kas projektēja un vadīja pirmo dzelzceļu būvi Latvijā, ir samērā skopas vēstures liecības.

Semafors jeb zīmnesis ir mūsdienu dzelzceļa luksofora priekštecis, kura spārnu stāvoklis norādīja lokomotīves vadītājam vai ceļš uz staciju ir atvērts vai slēgts. Nakts laikā kustīgos spārnus aizstāja lāktenis ar attiecīgas krāsas uguni, kas uzvilkts semaforā. Muzeja krājumā glabājas vairāki lukturi, kas izmantoti šim mērķim.

Šī gada visticamāk lielākais jaunais Muzeja priekšmets – stacijas dežuranta pulkstenis, kas atceļojis no Kuldīgas, un tas ir īpaši milzīgs – 45 centimetrus garāks par Kristapu Porziņģi.

Latvijas valsts dzelzceļus savā pārziņā pilnībā pārņēma tikai noslēdzoties Brīvības cīņām. To kopējais garums bija 2714 km. Kara gados dzelzceļu tīkla kopgarums bija pieaudzis par 882 km, tomēr tā tehniskais stāvoklis bija kritisks.

Harija Menča dāvinātā vagona numura plāksnīte, kas Latvijas Dzelzceļa muzeja krājumā nonāca 2008. gada 6. novembrī, ir vienīgais saglabātais priekšmets no Latvijā lielākas dzelzceļu avārijas. Tā ir lieciniece traģiskajiem 1976. gada 16. februāra notikumiem, kad, saskrienoties Ļeņingradas-Rīgas ātrvilcienam un manevrējošām lokomotīvēm, gāja bojā 46 un tika ievainots 61 cilvēks.