Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma iespieddarbu kolekcijā atrodami vairāk kā 150 vilcienu saraksti. Tradicionāli vilcienu sarakstu grāmatiņas tika izdotas 2 reizes gadā – pavasarī un rudenī, kad mainījās vilcienu kustības grafiks. Tiesības izdot un pārdot vilcienu sarakstus bija tikai pašam dzelzceļa uzņēmumam vai atsevišķiem sadarbības partneriem. Šie vēstures avoti ir ļoti nozīmīgi, jo glabā informāciju, kas nereti citur nav iegūstama. Vilcienu kustības saraksts ir ne tikai grāmatiņa vai plakāts ar vilcienu atiešanas vai pienākšanas laikiem, bet tajos var atrast informāciju par to, kādas dzelzceļa līnijas un stacijas darbojās, cik vilcienu pāru dienā bija satiksmē, kāds bija brauciena ātrums, biļešu cenas, staciju nosaukumi, utt. Savukārt dzelzceļa dienesta vilciena saraksti satur pat tādas ziņas kā vagonu skaits, lokomotīvju sērija, cik bieži norisinājās pasta, arestantu pārvadājumi, utt. Taču tas nav viss, ko iespējams iegūt, pētot vilcienu kustības sarakstus. Par attiecīgo laika periodu daudz var pastāstīt arī vāku vizuālie noformējumi. Politiskās varas maiņa būtiski mainīja vilciena saraksta dizainu. Skatot tos, vēstures gaitā ir iespējams noteikt un salīdzināt raksturīgos vizuālos izteiksmes līdzekļus, iekļautos simbolus, ko izmantoja, veidojot dzelzceļa tēlu.

Salīdzinoši ar citiem vēstures periodiem, no Krievijas impērijas laika muzeja krājumā ir saglabājies un apskatāms tikai viens vilcienu kustības saraksts - “Ceļvedis pa Krieviju” 1899. gada vasaras periodam. Tā kā Baltijas guberņas bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, tad dzelzceļa līnijas, kas “gāja cauri” Latvijas teritorijai iekļāvās kopējā impērijas dzelzceļa tīklā. Interesanti, ka “Ceļvedis pa Krieviju” veidots divās, tā laika vadošajās valodās - krievu un vācu. Iespieddarbā atrodami ne tikai saraksti, kā kursē vilcieni, bet tajā publicēta arī cita ceļošanai noderīga informācija. Piemēram, noteikumi, kas bija jāievēro pasažierim, dažādi ieteikumi, lai ceļā izvairītos no neparedzētiem pārsteigumiem, Krievijas impērijas pilsētu restorānu un viesnīcu reklāmas, utt. Iespieddarba vāka noformējums mudina ieraudzīt Krieviju kā attīstītu impēriju. Par to liecina apakšējā malā drukātais zīmējums. Tā ir industriāla ainava, fonā rūpnieciski attīstīta pilsēta, priekšplānā uz sliežu ceļa pasažieru vagoni un tvaika lokomotīve, ūdenstilpnē kuģis. Tādā veidā tiek parādīts un veidojas priekšstats, ka transports (vilcieni, kuģi) ir virzītājspēks, kas ļauj attīstīties modernai, industriālai pilsētai. Arī izvēlētā zaļā krāsa vāka noformējumā simboliski saistās ar izaugsmi un attīstību.

Pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1918. gada 18. novembrī un Brīvības cīņām veidojās patstāvīga Latvijas valsts. Dzelzceļš kā viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm, protams, tika pārņemta un, veidojoties Dzelzceļu Virsvaldei kā pārvaldes orgānam, tika piedzīvotas izmaiņas kā darbībā un pārvaldes mehānismā, tā arī pašidentifikācijā. Tika meklēta un radīta jauna vizuālā identitāte, kas priekšplānā izvirzīja nacionālos elementus. 20. gs. 20.-30. gados vilcienu kustības sarakstu vāka noformējumu vienojošais elements ir Eiropas dzelzceļa transportā izmantotais simbols - spārnotais ritenis - kas aizstāj Krievijas impērijas laikā izmantoto enkuru un cirvi, tādejādi simboliski norādot uz vēlmi iekļauties Eiropas kopējā dzelzceļa tīklā. Spārnotais ritenis tiek papildināts ar Latvijas nacionālajiem elementiem - trīs zvaigznēm un ģerboni, kas kļūst par Latvijas dzelzceļu simbolu līdz 1940. gadam.

Gana interesants ir 1924. gada vilciena saraksta vāka noformējums, ko rotā ne tikai spārnotais ritenis, bet arī baltu mitoloģijai raksturīgais ugunskrusts, kas simbolizē gaismu, veselību un labklājību. Viens no izteiksmīgākajiem vāka noformējumiem ir veidots LETA izdotajam 1939. gada vasaras vilcienu sarakstam - priekšplānā tautumeita, fonā tvaika lokomotīve. Konceptuāli salikums uz vāka noformējuma saistās ar tā laika populāro aicinājumu: “latvieti, apceļo dzimto zemi”. Papētot vilcienu sarakstu, redzams, ka līdzīgi kā 1899. gadā izdotajam “Ceļvedim pa Krieviju”,  arī tam ir duāla funkcija. Iespieddarbā iekļauts vilcienu kustības grafiks, kas papildināts ar tūristiem nozīmīgu informāciju. Tā vērsta uz to, lai, ceļojuma laikā un gatavojoties tam, cilvēks iegādātos vietējo ražotāju produkciju, būtu informēti par noteikumiem, kas jāievēro, izmantojot Latvijas dzelzceļu, zinātu kādas izmaiņas ir vilcienu kursēšanas grafikā svētku dienās. Tāpat vilcienu sarakstā ir informācija par to, kurā stacijā darbojas bufete un no kurām stacijām sākas autobusa maršruti.

Kopš 1940. gada, ar pārrāvumu vācu okupācijas laikā, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas dzelzceļi līdz 1991. gadam atradās tiešā PSRS Ceļu Satiksmes ministrijas pakļautībā. Iepriekš apskatītās starpkaru periodā radītās nacionālās vērtības tika aizstātas ar padomju propagandai raksturīgajām. Mainoties politiskajam režīmam, veidojot 1941. gada vilciena kustības saraksta vāka noformējumu, Latvijas valsts ģerbonis aizstāts ar Padomju Savienības,  kā arī  augšējā malā parādās Staļina un Kaganoviča citāti par dzelzceļa transportu. Savukārt 1956. gada vasaras vilcienu kustības saraksta noformējumā tiek izmantots tieši ar padomju dzelzceļa transportu saistīts simbols - āmurs un bīdatslēga, kas tika izmantots arī  dzelzceļa darbinieku formastērpos.

Salīdzinoši ar 20. gs. 40.-50. gadiem, 60.-80. gados vilcienu kustības sarakstu vāka noformējumi tika veidoti košāki, atraktīvāki, labi parādot sava laika dizaina tendences, idejas. Padomju laikā vāka noformējumos dominē šādas tēmas - elektriskā vilciena siluets uz dažādiem foniem, ceļotāju grupa, pulkstenis un Rīgas centrālā stacija ar pulksteni.  Elektrovilciens padomju laikos nebija tikai transporta līdzeklis, bet līdz ar dzelzceļa līniju elektrifikāciju 20. gs. 50.-70. gados tas kļūst par vienu no tā laika progresa simboliem un galveno transporta līdzekli. Padomju laikus pieredzējušajam cilvēkam, domājot par dzelzceļu, visbiežāk viena no pirmajām asociācijām rodas tieši ar braucienu ikdienas gaitās vai atpūtā ar elektrisko vilcienu. Savukārt Rīgas jaunās stacijas (būvniecība pabeigta 1965. gadā) silueta un pulksteņa (pulkstenis kļuva par Rīgas jaunās stacijas simbolu) izmantošana vāku dizainā saistāma ar faktu, ka ēka tika celta par godu padomju varas jubilejai un iemieso sevī idejas par jauno laiku sasniegumiem. Jāatzīmē, ka ar Rīgas pilsētu  saistītie simboli tika izmantoti, jo tā ir Latvijas galvaspilsēta un padomju laikā bija Baltijas dzelzceļa centrs. Vilcienu kustības saraksti tika izdoti latviešu un krievu valodā.

Ļoti interesants ir 1980. gada Pasažieru vilcienu kustības saraksta vāka dizains. Kompozicionāli tas ir sadalīts trijās daļās, veidojot Latvijas PSR karogu. Centrālajā daļā attēlots restorāns "Jūrmalas pērle", kas ir iekļauts stilizētā saulē. Pats restorāns ir viens no padomju laika slavenākajiem un kompartijas funkcionāru iecienītākajiem Latvijas restorāniem. Tā telpās tika ielaisti tikai elitāri viesi, tādēļ komplektā ar saules simbolu dubultā tiek akcentēta Padomju Latvijas pārticība vai mudinājums sasniegt to. Šī restorāna atveidojums ir arī sava veida reklāma. Noteikti izvēlētais vāka noformējums izdara atsauci uz Jūrmalu kā visā padomju telpā populāru tūrisma objektu..

Vilcienu kustības sarakstu vāka noformējumi mūsdienās līdzīgi kā PSRS laikā tiek veidoti stilizēti. Dominējošo sarkano un zaļo krāsu gan tagad aizstāj zila un dzeltena, kas uzskatāma par A/S “Pasažieru vilciens” (kopš 2001. gada veidojās no VAS “Latvijas dzelzceļš” atsevišķs uzņēmums) vizuālās identitātes krāsu. 21. gadsimta sākumā uz vāka ir atgriezies starpakaru periodā izmantotais spārnotais ritenis. Atšķirībā no padomju perioda, mūsdienu vilcienu kustības sarakstu noformējumos ieskanas arī nacionālais elements, taču tas nav tik izteikts, uzkrītošs kā starpkaru periodā.

Ar visu Vilcienu kustības sarakstu kolekciju iespējams iepazīties Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā, apmeklējumu iepriekš saskaņojot pa telefonu 67232628.

Sagatavoja: Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma glabātāja Inese Rezgoriņa