Anna Kogbetlijanc un biedrība “Dzelzceļniece”
Iedvesmojoša sieviete dzelzceļa vēsturē – Anna Kogbetlijanc, biedrības “Dzelzceļniece” priekšsēdētāja, aktīva sabiedriskā darbiniece, skolotāja 20. gadsimta sākumā. Viņas enerģija visvairāk tika veltīta sieviešu tiesību aizstāvēšanai un rūpēm par bērniem. “Dzelzceļniece” ir pirmā uz aroda principiem dibinātā latviešu sieviešu organizācija.
Anna Kogbetlijanc, biedrības “Dzelzceļniece” priekšsēdētāja. Foto: Autors nezināms, 1928. gads, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja zinātniskais arhīvs.
Nodibinoties Latvijas valstij, Anna aktīvi darbojas Dzelzceļnieku biedrībā, no 1921. gada vada dzelzceļnieku bērnu sanatoriju Bulduros. Lai vēl aktīvāk varētu cīnīties par sieviešu tiesībām, 1928. gada nogalē nodibina biedrību “Dzelzceļniece” un ir tās valdes priekšsēdētāja līdz pievienošanai Sieviešu palīdzības korpusam.
Lielajā dzelzceļnieku kongresā starp 150 delegātiem viņa ir vienīgā sieviete. Viņas interešu lokā ir arī cīņa ar alkoholismu, darbojas Pretalkahola biedrības dāmu komitejā, 1926. gadā iestājās sieviešu atturības biedrībā “Baltā Lenta”. Sākot no 1925. gada ir arī Sieviešu Palīdzības Korpusa biedre.
Attēls no žurnāla "Dzelzceļnieks", 1934. gads, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja zinātniskais arhīvs.
Biedrība “Dzelzceļniece” dibināta 1928. gada 5. decembrī. Pēc Ulmaņa apvērsuma 1935. gada 15. oktobrī iekļauta “Sieviešu palīdzības korpusā”. Tās mērķi un uzdevumi bija aizstāvēt sievietes – dzelzceļu darbinieces – aroda un tiesiskās intereses. Veicināt sieviešu garīgo attīstību, palīdzēt dzelzceļniecēm mātēm un dzelzceļnieku bērniem, sekmēt mātes un bērna aizsardzību, stiprināt sievietē Tēvijas mīlestību un vispārīgi rūpēties par sieviešu kulturālās, sabiedriskās, saimnieciskās un ētiskās dzīves izkopšanu.
Organizācija aktīvu darbu uzsāka 1929. gadā, kad sāka rīkot dažādas lekcijas. 1932. gadā panāca, ka tiek atcelts Dzelzceļu administrācijas lēmums atbrīvot no darba precētās dzelzceļnieces. Biedrība vērsās gan Satiksmes ministrijā, gan Ministru kabinetā ar lūgumu aizstāvēt Satversmē pasludināto sieviešu līdztiesību un darba attiecības neveidot uz ģimenes stāvokļa principa. Organizācijai bija tiesības izteikt viedokli Saeimas likumdošanas komisijai par jautājumiem, kas skāra dzelzceļnieču aroda un sieviešu vispārējās tiesības. 1929. gada 29. novembrī darbu uzsāka biedrības organizēts bērnudārzs, trūcīgu vecāku bērniem vecumā no 3 līdz 7 gadiem. Šādu iespēju izmantoja vairāk kā 100 strādājošās mātes. Bērnudārza uzturēšanai biedrība ieguva līdzekļus organizējot mantu loterijas, sarīkojumus, teātra izrādes, saņēma pabalstu no Rīgas pilsētas un Tautas Labklājības ministrijas. Ekonomiskās krīzes laikā biedrība iesaistījās Palīdzības komitejas darbā, gan aicinot dzelzceļnieces ziedot līdzekļus, gan vadot ēdināšanas punktu un izsniedzot tajā brīvpusdienas.
Biedrības "Dzelzceļnieks" statūtu priekšējais vāks, 1930. gads, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja zinātniskais arhīvs.
Biedrības ikdiena bija t.s. biedreņu vakari, kuros bija ne tikai sarunas, bet arī nelieli koncerti, priekšlasījumi. Dzelzceļniece rīkoja Mātes dienas pasākumus, praktiskos kursus rokdarbos un mājturībā, organizēja ekskursijas. Nodibināja vingrošanas kursus, vasarā ierīkoja Jūrmalā atpūtas namu. Darbojās sieviešu koris, diriģents Leonīds Vīgners, dramatiskie kursi, režisore Tija Banga. Bija Latvijas Bērnu palīdzības savienības locekle.
1934. gadā, atskatoties uz viņas 30 gadiem sabiedriskajā darbā, avīžu rakstos uzzinām, ka jau 1906. gadā viņa kopā ar domubiedriem nodibina pirmo bērnu rotaļu laukumu Rīgā Grīziņkalnā. Gadu vēlāk Bērnu rotaļu biedrību, kuras darbības rezultāts ir vairāku bērnudārzu atvēršana. Pirmā pasaules kara laikā, bēgļu gaitās Vitebskā izveido dzelzceļnieču apvienību, lai aizstāvētu sievietes darba tiesības.
Galvenais foto rakstam: Biedrības "Dzelzceļniece" valde, centrā Anna Kogbetlijanc. Foto autors nezināms, 1930. gads, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja zinātniskais arhīvs.
Materiālus Dzelzceļa muzejam par Annu Kogbetlijanc nodevis inž. Sergejs Kogbetlijanc.
Tekstu sagatavoja: Ieva Pētersone, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja direktore