Starp Stacijas parku un Jelgavas stacijas nemitīgo steigu, Stacijas ielā 3 mīt maza, it kā necila ēka. Kā maza oāze, cita pasaule, kas ikvienu ieved dzelzceļa vēstures pasaulē un pastāsta par Jelgavas dzelzceļa mezgla nozīmību, dzelzceļnieku gaitām un to, kā dzelzceļš attīstījies teju 160 gadu garumā.

Šoreiz nestāstīsim par kādu konkrētu muzeja krājuma priekšmetu vai kolekciju, bet gan par vietu, kurā vairākus gadu desmitus šādi priekšmeti ieguvuši mājas un lepni stāstījuši par dzelzceļa vēsturi dažādu vecumu, profesiju un tautību apmeklētājiem.

Muzeja Jelgavas ekspozīcija mājvietu radusi dzelzceļnieku dzīvojamajā ēkā, kas celta ap 19. un 20. gadsimta miju. Vairāk nekā simts gadu garumā te dzīvojuši dzelzceļnieki un viņu ģimenes, glabājot stāstus no pašiem dzelzceļa pirmsākumiem Jelgavā 1868. gadā līdz pat mūsdienām.

Jelgavas ekspozīcijas ēku paši mīlīgi dēvējam par “Zaļo namiņu” un interesanti, ka tā ir viena no vecākajām dzelzceļa infrastruktūras un koka būvēm Jelgavā. Šādu tipveida koka māju rašanos diktēja straujā dzelzceļa attīstība. Līdz ar Rīgas–Mītavas līnijas atklāšanu 1868. gadā un vēlāko Maskavas–Ventspils–Ribinskas dzelzceļa izbūvi, darba apjoms un darbinieku skaits auga. Tā kā dzelzceļš neapstājas ne uz mirkli, bija svarīgi, lai dzelzceļa darbinieki būtu sasniedzami, tāpēc stacijas personāla dzīvojamās mājas cēla blakus sliežu ceļiem.

Sākotnēji ēkā vienlaikus varēja dzīvot četras dzelzceļnieku ģimenes, katra savā dzīvoklī ar atsevišķu ieeju. Dzīvokļa lielumu noteica gan ģimenes stāvoklis un pieejamās telpas, gan dzelzceļnieka ieņemamais amats. Laika gaitā ēkā mituši dažādi dzelzceļa darbinieki. 20. gadsimta 30. gados šeit dzīvoja Jelgavas stacijas priekšnieks Jānis Janītis, kura pēcteči joprojām uztur dzīvu ne vien viņa, bet arī dzelzceļa piemiņu, daloties ar muzeju stāstos par vectēva gaitām.

Padomju gados šeit dzīvojuši dažādi Jelgavas dzelzceļnieki, viens no tiem bija Jelgavas stacijas priekšnieks Abrams Leitess. Kā liecina rindas preses slejās, kaimiņiem ne vienmēr bijis viegli sadzīvot, bet arī tā ir daļa no stāsta par to, kā dzelzceļnieki dzīvojuši, strādājuši un mīlējuši Jelgavā.

Pie dzelzceļa muzeja izveides darbs sākts jau ap 1981. gadu, bet oficiāli to atklāja 1982. gada 24. decembrī. Muzejs veidots, balstoties uz pašu dzelzceļnieku ideju par tā nepieciešamību un dzelzceļnieku kopienas iesaisti. Viss notika brīvprātīgi, bet ar lielu tā laika dzelzceļa vadības un arodbiedrības atbalstu. Muzejs bija iespēja ne vien komunicēt ar sabiedrību, bet arī būt sabiedriski aktīvam un klātesošam dzelzceļā arī pēc darba gaitu beigām, jo tā pirmie darbinieki un aktīvisti bija tieši kādreizējie dzelzceļnieki. Nozīmīgs bija Jelgavas dzelzceļa nodaļas priekšnieka Jāņa Račko atbalsts, viņa vadībā ap 1985. gadu no Jūrmalas tika atvests bērnu dzelzceļš. Īpašs ir arī stāsts par to, kā viņa vadībā Stacijas ielā 3 nonācis 19./20. gadsimta mijā būvēts stacijas pulkstenis. 

Pirmā mājvieta muzejam bija Jelgavas dzelzceļnieku klubā. Viens no muzeja aktīvistiem, Jāzeps Vētra, kurš aizrāvās ar informācijas vākšanu, apkopošanu un izvietošanu muzejā, vairāk iesaistījās tieši Jauno dzelzceļnieku kluba darbībā, kas mājvietu rada tieši Stacijas ielā 3.

Par muzeja izveides pirmsākumiem ir atrodami arī dažādi atmiņu stāsti, kas vēsta par to, ka dzelzceļa muzeja atklāšana būtu nozīmīgs attīstības solis ne tikai sabiedrības izglītošanai, bet arī jauno dzelzceļa speciālistu piesaistei:

“Pēc dzelzceļa nodaļas vadības un arodkomitejas lēmuma Jelgavā, dzelzceļnieku klubā, top Jelgavas dzelzceļa nodaļas dzelzceļnieku revolucionārās, kaujas un darba slavas vēstures sabiedriskais muzejs. Pēc tā padomes ieceres, muzejs stāstīs par nodaļas dzelzceļnieku pagātni un tagadni, par tehnisko progresu no dzelzceļu būves pirmsākumiem līdz mūsu dienām, par visu paaudžu dzelzceļnieku sasniegumiem, jaunas tehnikas ieviešanu (..). Muzejs būs ne tikai izziņas avots, tam būs arī audzinoša nozīme. Iecerēts, ka muzejā dzelzceļnieku kolektīvā uzņems jaunus biedrus, kuri uzsāks darba gaitas Jelgavas dzelzceļa nodaļā.” (Georgijs Faļko, Padomju Ventspils, Nr.180., 17.11.1981.)

Dzelzceļa muzeja tapšanā tika ņemti vērā ne tikai vēstures fakti no grāmatām. Lielu lomu spēlēja arī bijušo un esošo dzelzceļnieku, kā arī viņu ģimeņu atmiņu stāsti un fotogrāfijas, kas dzelzceļa muzejam piešķīra īpaši personīgu pieskaņu: “1981. gada februāris. Dzelzceļnieku arodbiedrības Jelgavas rajona nodaļas prezidija sēdē tiek pieņemts lēmums radīt nodaļā sabiedrisko muzeju. (..) Tika plānots apkopot un popularizēt nodaļas pirmrindnieku darba pieredzi. (..) Lai vāktu muzejam materiālus, (..) ar vietējās preses palīdzību aicināja Latvijas dzelzceļa transporta un Jelgavas nodaļas veterānus sūtīt savas atmiņas, senus fotouzņēmumus un citus materiālus muzeja ekspozīcijai." (Jelgavas dzelzceļnieku muzejam - 10 gadu, Rīga, 1992).

Kādreizējais Jelgavas dzelzceļa muzeja filiāles speciālists Jāzepa Vētra stāsta: “Pēc reorganizācijas un pārkārtošanas 1993. g. 3. augustā Jelgavā, Stacijas ielā Nr. 3 tapa pilnīgi ar jaunu ievirzi Latvijas dzelzceļu vēstures muzejs. Muzeja iekārtošanu un noformēšanu veicu viens pats bez jebkādiem līdzekļiem. Es ļoti labi pārzināju gan praksē, gan teorijā Latvijas dzelzceļa vēsturi, mani šeit iecēla par (..) muzeja speciālistu-pārzini. Personīgi izgatavoju muzeja izkārtnes un muzeju iekārtoju tā kā to prasīja toreizējie apstākļi. Mani ieskati bija, ja jau muzejs, tad tas domāts galvenokārt apmeklētājiem. Liekas, ka tajā pašā gadā [1994. g.] tika nodibināti dzelzceļa muzeji arī Rīgā un Daugavpilī. Mūsu Jelgavas dzelzceļa vēstures muzejs tomēr atrodas elitē."

Šajā fragmentā no publikācijas “Jelgavas dzelzceļnieku muzejam - 10 gadu” par muzeja pirmās desmitgades svētkiem, 1994. gada 24. decembrī, tiek vēstīts par to, ka muzeja ekspozīcija ir iekarojusi sabiedrības sirdis un ka tas veiksmīgi turpina savu darbību: “Bagātīgā un interesantā muzeja ekspozīcija izraisa lielu interesi apmeklētājos (..). Desmit gados muzeju pavisam apmeklējuši vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku. Sevišķi bieži muzeju apmeklējuši Jelgavas iedzīvotāji. (..) Muzeja bagātības tiek prasmīgi pielietotas jaunās paaudzes audzināšanai un profesiju orientācijai. Muzeja sākumā bija nodibināts jauno dzelzceļnieku pulciņš, vēlāk uz tā bāzes tika izveidots klubs. (..) Muzeja dzīve iet tālāk.”

Pēc Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja izveidošanas, Stacijas iela 3 ar tajā esošo dzelzceļa stāstu kļuva par muzeja Jelgavas ekspozīciju. Šeit apmeklētājus priecēja ne vien Jelgavas dzelzceļa un dzelzceļnieku stāsts, bet arī iespēja iepazīt dzelzceļa kustības vadības principus un attīstību no pavisam vienkāršiem risinājumiem 19. gadsimtā līdz pat dispičercentralizācijai. Šis dzelzceļam tik būtiskais jautājums Jelgavā tika apskatīts, apvienojot kustības vadības un signālierīces – karodziņus, lākteņus, zižļus – un bloķēšanas ierīces, stacijas dežuranta pultis un sakaru ierīces ar interaktīviem risinājumiem, Sergeja Tretjakova veidoto modeļu maketu un krāšņo Raita Junkera sienas gleznojumu. Tieši mūsu nelielajā “Zaļajā namiņā” skaļi un skaidri ierunājās mazbānīša atmiņu stāsti, aizvedot cilvēku uz tiem laikiem un vietām, kurās 600 mm dzelzceļš pavisam nelielas apdzīvotas vietas padarīja par ekonomiski attīstītiem reģioniem.

Pāri visam “Zaļajā namiņā” tika izauklēts Jelgavas dzelzceļnieku stāsts. Šeit no Arvīda Blauberga atmiņu stāstiem izauga muzeja pētījums “Kā dzelzceļnieki dzīvojuši, strādājuši un mīlējuši Jelgavā". Atmiņu stāsti krājās cits pie cita, fotogrāfijas un dokumenti rādīja pavisam personisku stāstu un pa gabaliņam, saliekot tos kopā, aizveda ne vien pagātnē, bet ļāva izprast to, kāpēc paši dzelzceļnieki saka: “Mums ir dzelzs sliedes, bet zelta cilvēki”.

Mūsu “Zaļajam namiņam” nepieciešams laiks atpūtai, jo, līdzīgi kā pārmjiniekam un depo atslēdzniekam, pēc daudziem smagiem darba gadiem jāuzlabo veselība. Mēs turpināsim stāstīt Jelgavas un tās dzelzceļnieku stāstus, jo tas ir motīvs, kuru pirms vairāk kā 40 gadiem sāka paši dzelzceļnieki.

Stāsts “Kā dzelzceļnieki dzīvojuši, strādājuši un mīlējuši” vispirms ir stāsts par cieņu un mīlestību – mīlestību pret darbu, cieņu pret dzelzceļnieka profesiju un apziņu, ka viss ir savstarpēji saistīts. Galu galā, lielākais brīnums ir namiņa sīkstums. “Zaļais namiņš” palika neskarts, kamēr Jelgavu un pašu stacijas ēku gandrīz līdz pamatiem nopostīja abi pasaules kari. Namiņš spītīgi stāvējis pretī laikam, lai tajā varētu mājot unikālas vēstures un laikmeta liecības.

Titulattēlā: Jelgavas ekspozīcija 2018. gadā, A.Vītoliņa foto

Attēli tekstā:

Apsveikums Jānim Janītim 35 darba gadu jubilejā. LDVM krājums

Jānis Račko ver durvis pirmajai dzelzceļa vēstures ekspozīcijai Jelgavas dzelzceļnieku kluba telpās. LDVM krājums

Majoru stacijas pulksteņa mehānisms

Raita Junkera sienas gleznojuma fragments