A.Hagmana grāmatā “Georgs Strömbergs un citi somu dzelzceļa darbinieki” (Otava, 1922) 264.-272. Lpp., minēts Johans Linders (1828-1905) kurš ieradies Krievijā no Somijas, lai nodotu savus sniegtīra rasējumus, par ko bija solīta kompensācija, bet tā netika nesaņemta. Linders esot  bieži sūdzējies, ka viņš ir maldināts, un nožēloja, ka Krievijā nav pieteicis patentu savam izgudrojumam. Saskaņā ar  laikrakstu Suomalainen Wirallinen Lehti Lindera sniegtīris uzbūvēts 1886. gadā Olu dzelzceļa vajadzībām. Riihimäki Ceļu meistars Henriks Bjērks (Björk) 1892. gadā uzlaboja Lindera sniega arkla konstrukciju un vēsturē tas iegājis ar viņa vārdu.

Satiksmes apstāšanās uz vairākām dienām sniega dēļ Latvijas valsts dzelzceļos nav bijis biežs notikums. Tomēr, ik pa laikam sniegputenis un dzelzceļnieku cīņa ar to, nonāca avīžu virsrakstos. Īpaši tad, ja vilcieni kavējās vairākas stundas. Latvijas dzelzceļu sniegtīri bija piemēroti sniega segas tīrīšanai līdz ~ 1 m, tāpēc platceļos lielu problēmu nebija pat pēc sniegputeņiem. Savukārt šaursliežu dzelzceļiem gan dziļa sniega sega mēdza sagādāt problēmas. Ieputinātajiem vilcieniem bija jāgaida sniegtīru palīdzība. Latvijas valsts dzelzceļu pārskatos lasāma informācija cik dārga bija dzelzceļa cīņa ar sniegu. Kopējās gada izmaksas nevarēja paredzēt, to noteica dabas procesi un uzsnigušā sniega daudzums. Izmaksas svārstījās no 250 līdz pat 600 tk Ls gadā. Vislielāko daļu no tām veidoja darba alga sniega novākšanā un izvešana no staciju sliežu ceļiem un laukumiem.

1939./40. gada ziemas notikumu apskatā vairākkārt pieminēta cīņa ar sniegu. Tā 1940. gada 23. janvārī Ventas balss ziņoja ka  “sniegputenis Z-Kurzemē apgrūtinājis šaurceļu vilcienu satiksmi. Kaut gan svētdien jau no agra rīta darbojās vairāki sniegtiri, tomēr stiprais vējš notīrītās vietās ar irdeno sniegu drīz vien no jauna atkal aizputināja. Tā Mazirbes vilciens svētdien ar nokavēšanos tika līdz Lielirbei, kur tas nogaidīja ierodamies palīgā sniegtīri, ar kura palīdzību pēc vairāk stundu kavēšanos nokļuva galā. Ne labāki klājās Stendes–Mazirbes vilcienam, kas arī tikai pēc ilgākas gaidīšanas Valdgalē, pie mērķa nonāca ar sniegtīra palīdzību. Ari vakar visu dienu intensīvi darbojās sniegtīri un strādnieki aizputināto ceļu tīrīšanā.”

1931. gada 21. janvāra numurā Latvijas Kareivis raksta par to kā Eksportostas rajonā uz sliedēm iesalušie 20 preču vagoni ar labību pēc lielām pūlēm atbrīvoti. Apledojušos vagonu riteņus un sliedes vajadzēja notīrīt ar kapļu palīdzību. Lai notīrītu no sniega kalniem sliežu ceļus, Rīgas un citos dzelzceļa mezglos norīkoti 27 sniega pārvadāšanas vilcieni un 6 sniegtīri. Vēl deviņi vilcieni nodarbināti Rīgas mezglā[1].

1936. gadā kāda pārmijnieka neapdomīga rīcība izraisīja sniegtīra sadursmi ar pretī braucošo lokomotīvi Rēzeknes pusē. Rēzeknes I stacijas vecākā pārmijnieka  vainas  dēļ 25. februārī notikusi klizma uz dzelzceļa. Pārmijnieks bez stacijas dežuranta atļaujas ar sniegtīra vāģi un komandu pārvietojies no depo ceļa uz otrām sliedēm. Pēc tam sniegtīris devies Dricēnu virzienā. Tanī pašā laikā no stacijas nolaists preču vilciens, kas sliežu krustojumā sadūries ar sniegtīri. Tajā atradušies 9 strādnieki. Viņi ievainoti. Sadursmē sadragāts un izsviests no sliedēm arī sniegtīris. Tāpat izlēkusi no sliedēm preču vilciena lokomotīve. Pārmijnieku tiesa sodīja ar 2 nedēļām arestā[2].

Vagonu un lokomotīvju tenderu pārbūve vai pat jaunu sniegtīru būve Latvijai nav nekas neparasts. Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja ekspozīcijā apskatāmais 600 mm dzelzceļa sniegtīris 1930. gadā ir tapis no lokomotīves tendera un kalpojis Viesītes dzelzceļos līdz pat 1972. gadam, kad nodots Līgatnes papīrfabrikai. Foto L.Līce.

1939. gadā TFD darbnīcās uzbūvēts «K» platuma sniegtīris vienceļu un divceļu posmiem. Sniegtīra pašsvars ir 18,5 t, sānu spārnu garums (vienceļa tīrāmā galā) ir 1,8 m, spārnu platums atvērtā stāvoklī 5,2 m. Gaisa apmaiņai griestos iebūvēti 2 gab. vagonu tipa ventilātori. Sniegtīrim iebūvēts saspiestā gaisa vads ar 2 bremzes krāniem atbildīgā vadītāja tuvumā, tā kā briesmu gadījumā iespējams nobremzēt lokomotīvi arī no sniegtīra vēl pirms attiecīgu signālu padošanas un to pareizas uztveršanas no lokomotīves vadītāja. Logu notīrīšanai no ār puses pierīkoti speciāli tīrāmie ar gumijas sloksnēm (iedarbināmi ar rokturi no iekšpuses), kas sevišķi svarīgi tad, ja uz logiem krīt sniegs no gaisa vai arī tos aizmet ar tīrāmo sniegu, sevišķi lielās kupenās, Signālu padošana uz lokomotīvi ir dubulta — ar elektrību — zvans un spuldzīte pie mašīnista būdā, kas iedarbināmi no sniegtīri esošiem kontaktiem (strāvu, ņem no kabatas baterijas), un parastā — ar virvi. Elektriskā signālizācija darbojas labi, Ceļa apgaismošanai vakaros izbūvēti 2 spēcīgi prožektori, katrs savā galā, pie kam gaismu dod 250 W stipra spuldze, kas novietota reflektora fokusā. Prožektors labi apgaismo ceļu. Strādnieku novietošanai atpūtai. iz būvēti 8 gab. nolaižami plaukti, uz kuriem var arī gulēt. Signāllākteņi izbūvēti apgaismošanai ar elektrību, bet dienas laikā lietoja dzeltenas signālripas, Tikai jāiegaumē, ka sniegtīra lokomotīvei jābūt ar savu dinamo, citādi lākteņus un prožektorus nevar iedarbināt.[3]

Savukārt, vācu okupācijas laikā,  uzņēmumā, ko visbiežāk zinām ar nosaukumu Rīgas vagonu rūpnīca, tika uzbūvēti pat vairāki desmitu sniegtīru. Attēls no RVR muzeja kolekcijas. Autors nezināms.

Par cīņu ar sniegu sociālisma garā var lasīt dažādus stāstus periodikā. Piemēram, no laikraksta Cīņa, 1947. gada 28. augusta raksta uzzinām, kas bija jāsagatavo dzelzceļniekiem, lai varētu uzvarēt sniega kaujas.

“Jelgavā kustības nodaļas priekšnieks, ceļa distances vadītājs un stacijas priekšnieks sākuši savstarpēju strīdu, bet darbs pa to laiku nekust tiklab kā no vietas. Pēc plāna Jelgavas stacijai līdz 15. augustam bija jāsagatavo 500 kubikmetru malkas, 1000 slotu, 200 koka lāpstu un jāpaveic daudzi citi lielāki darbi. Tomēr padarīts nav gandrīz nekas. Jelgavas 8. ceļa distance slikti gatavojas cīņai pret sniegu. Lai uztaisītu jaunus sniega vairogus, nepieciešami 50 kubikmetri dēļu. Ir gaters, tam pievesti kokmateriāli, bet darbs nav sākts, jo laikā nav sagādātas dzensiksnas. Jauno sniega vairogu izgatavošanai un veco remontam vajadzīgs 145 kg naglu. Līdz šim sagādāti apmēram tikai četri kilogrami. No 5000 vecajiem vairogiem augusta pirmajā pusē izlaboti 120.

Tāpat lēni un slikti gatavojas ziemai Jelgavas 1. ceļa distance. Nav vēl izremontēts ap 4000 sniega vairogu. Lokomtīvju depo ceļi nolaisti. Darba daudz, bet neviens nesteidzas. Tā turpinot, ziema jelgavniekus pārsteigs nesagatavotus[4]”.

Labs sliežu ceļu uzturēšanas standarts prasa sniegu ne tikai nostumt, bet arī aizvest, īpaši no staciju ceļiem. 20. gs. 50. gados  saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu “Par sezonas darba spēka nosūtīšanu sniega attīrīšanai no dzelzceļiem”, kolhoziem un padomju saimniecībām bija jānodrošina noteikts cilvēku skaits un pajūgi sniega tīrīšanai un izvešanai. Daudzi kolhozu vadītāji atteicās, pašiem trūkstošo darba spēku, sūtīt šajās sniega klaušās, par ko saņēma pārmetumus. Līdz ar dzelzceļnieku neizdarīto, vilcieni ziemā bieži kavējās, tvaika lokomotīves izdzisa, vagoni stāvēja dīkā. Par ko saņemti neskaitāmi aizrādījumi un sūdzības.

Padomju okupācijas laikā Latvijas un vēlāk Baltijas dzelzceļos viens no populārākajiem Tulas mašīnbūves rūpnīcā ražotais CUMZ sērijas sniegtīris, kas arī apskatāms Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja ekspozīcijā. Sniegtīria pēdējā  darba vieta līdz 2003. gadam bija Gulbenes ceļu distances iecirkņi. Attēlā sniegtīris 107 Gulbenē, 1995. gada februārī, foto autors nezināms.

Visbiežākās dzelzceļa un sabiedrības sadursmes saistītas ne tik daudz ar vilcienu kavēšanos, kā ar nenotīrītajiem peroniem un pārejām. Ziņas un solījumi strādāt labāk par šo tēmu atrodami visos laikos. 1985. gadā, uz sūdzībām par netīrītajiem peroniem, dzelzceļu vadība atbild, ka šis darbs prasa lielu roku darbu, kam grūti atrast labus strādniekus un sola uzlabot kā darba organizāciju, kā arī ieviest mazo mehanizāciju. Viens šāds paraugs  bija sastopams Rīgas centrālajā stacijā 20. gs. 60.–70. gados. 

 Autors nezināms.

Stāstus par 21. gs. tehnoloģijām VAS Latvijas dzelzceļā cīņā ar sniegu var noskatīties šeit >>>

Lai arī cīņa ar sniegu nogurdina, iztukšo maciņus, bremzē satiksmi un dažkārt pat savelk muguru, tomēr sniega radītie ziemas prieki, dod lielisku iespēju atpūsties un priecāties par dzīvi, kā to mācējuši Stendes dzelzceļnieki 20. gs. 30. gados. Attēls no Jēkabpils muzeja kolekcijas, autors nezināms.