Semafors jeb zīmnesis ir mūsdienu dzelzceļa luksofora priekštecis, kura spārnu stāvoklis norādīja lokomotīves vadītājam vai ceļš uz staciju ir atvērts vai slēgts. Nakts laikā kustīgos spārnus aizstāja lāktenis ar attiecīgas krāsas uguni, kas uzvilkts semaforā. Muzeja krājumā glabājas vairāki lukturi, kas izmantoti šim mērķim.

Savās atmiņās par darbu uz Latvijas dzelzceļiem inženieris Prof. Dr. Ing. Jānis H. Inveiss piemin arī luktura uzvilkšanu semaforā.

“Studiju laikā no 3. IX 1924. gadā līdz 1. VI 1925. gadā es biju liels “čiekurs” Torņakalna stacijā, jo izsēdējos visās tās pārmijnieka būdiņās. Mans studiju biedrs un draugs Ziediņš, vēlākais dzelzceļu Virsvaldes materiālu apgādes inženieris, mani iekārdināja iesaistīties darbā par pārmijnieku. Viņš pats tanī laikā bija Torņakalna stacijas pastāvīgais pārmijnieks būdā, kas atradās sliežu ceļu staklē, kur līnijas sazarojas uz Jelgavu un Jūrmalu. Viņš man iegalvoja, ka sēdot pārmijnieka būdā, it īpaši un nakts maiņā, varot lieliski nodarboties ar studijām un saņemt tik noderīgos latus.

Kad stacijas priekšnieks Uškalns bija ar mieru mani pieņemt un kāds augstāks ierēdnis dzelzceļu Virsvaldē arī piekrita, gan pasvītrojot, ka viņam tīrais posts vien esot ar tiem studentiem - pārmijniekiem, jo viņus nekādi nevarot izkustināt tālāk no Rīgas, gadījumā, ja rastos kāda vajadzība. Es saņēmis no drauga visas šim atbildīgajam amatam nepieciešamās instrukcijas un tās izstudējot, pārmijnieka eksāmenu pie stacijas priekšnieka izturēju un stājos darbā. Man gan vēl jāpiezīmē, ka eksaminēšanu un  instruēšanu periodiski atkārtoja stingrais ekspluatācijas revidents Janītis visu manu darbības laiku. Pārmijnieka pienākumos, cita starpā ietilpa arī zīmneša (semafora) apkalpošana Dažreiz uzvelkot signāl- lākteni, gadījās ka meičas, pastaigājoties gar dzelzceļa stigu, mēdza uzsaukt: “Pēter, uzvelc mēnesi”, kas sevišķi patīkami nebija, it īpaši ja gadījās kāda pazīstama.

Man bija jāapkalpo pārmija, kas atradās tieši būdas priekšā un kuru varēja nostādīt uz kādu stacijas ceļu, vai strupceļu  Pēc noteikumiem tai arvienu bija jābūt nostādītai uz strupceļu un to vajadzēja noslēgt ar piekaramo atslēgu. Šo slēgšanas noteikumu gan neviens no mums stingri neievēroja, jo bija bailes, ka, ja nu atslēgas saniķojas un nav vairs laika aizvērt zīmnesi, ko tad?

Kad biju izsēdējies visās Torņakalna stacijas būdās, mani pārcēla uz Šķirotavu. Lai nebojātu studentu - pārmijnieku “kluba” reputāciju es pārcelšanai piekritu. Tomēr izrādījās, ka darba apstākļi šeit bija nelabvēlīgi. Grūti bija apvienot pārmijnieka pienākumus ar studēšanu. Pēc nakts maiņas, pavadītas pārmijnieka darbā un gatavojoties eksāmeniem, nebija viegli, bez gulēšanas, doties uz universitāti, izsekot un pierakstīt gudrības, kuras profesori klāstīja, rakstīja un zīmēja uz melnā dēļa savās lekcijās.”

Attēlos:

1. Semafori pirms ieejas Torņakalna stacijā no Jelgavas puses pie Torņakalna baznīcas  20.gs. 30.gados. 

2. Semafora lukturis no Līksnas stacijas, 1957.gads. Ražots Dņepropetrovskas rūpnīcā «Светофор» /Svetofor/.