Latest news

Latvijas valsts dzelzceļu formastērpam 100!

Attēlā: Pielikums 1923. gada 16. aprīļa noteikumiem nr. 225 Par dienesta apģērbiem dzelzceļu darbiniekiem.  

Formas tērpu nēsā dažādu jomu speciālisti. Tajos vienmēr tiek apvienots lietderīgums un vizuālais standarts. Par labu formastērpu uzskata tādu, kurā katra detaļa ir pārdomāta, izstrādāta līdz vismazākajai niansei un tas ir ērti lietojams.

Dzelzceļnieka formastērps sevī ietver ne tikai profesijas atpazīstamību. Tā rašanās saistīta ar ļoti praktisku nozīmi – dzelzceļnieka identificēšanu brīdī, kad tas veic savus pienākumus. Laikmetā, kad dzelzceļnieka profesija bija ļoti populāra, formas tērps šo nozīmīgumu vēl vairāk izcēla. Darbinieku nodrošināšana ar formastērpu bija arī daļa no nozarē pastāvošajām sociālajām garantijām.

2020. gada rudeni varam uzskatīt par Latvijas valsts dzelzceļu (1919–1940) vizuālās identitātes un formas tērpa dzimšanas laiku un atskatīties uz tā attīstību 100 gadu garumā.

Pēc Krievijas impērijas sabrukuma un neatkarīgas valsts nodibināšanas, Latvijas valsts dzelzceļiem, līdz pat Neatkarības kara jeb Brīvības cīņu noslēgumam, katra diena bija izdzīvošanas jautājums, kad ikdienas satiksmes nodrošināšana prasīja visu uzmanību. Kara seku likvidēšana turpinājās vēl vairākus gadus, tomēr 20. gs. 20. gadu sākumā ir vairāki, manuprāt, simboliski notikumi, kas parāda jaunā uzņēmuma darbības stratēģiju. Jaunu, modernu stacijas ēku būvniecība, jaunu pasažieru vagonu pasūtīšana a/s “Fenikss”, lokomotīvju parka atjaunošanas programma, speciālu izglītības programmu izveidošana un rūpes par saviem darbiniekiem, kā uzņēmuma vizuālā tēla veidošanas sastāvdaļa.

Dzelzceļnieki 20. gs. 20.–30. gados Latvijā tika pielīdzināti valsts ierēdņiem, gan pēc algu līmeņa, gan pēc statusa un darba organizācijas. Formas tērpu nēsāšanu noteica saskaņā ar Likumu par valsts civildienestu. Bet viss aizsākās ar īsu 1920. gada 11. oktobra Satiksmes ministra rīkojumu. Pēc mēneša, 11. novembrī Dzelzceļu galvenais direktors iedeva rīkojumu nr. 392 par formastērpa nēsāšanu darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar vilcienu kustību. Smago materiālo apstākļu dēļ tobrīd darbiniekiem izsniedza tikai dienesta cepures, par kuru izskatu varam spriest pēc fotogrāfijām un īsa apraksta rīkojumā.

Latvijas valsts dzelzceļu formastērpa pirmā sastāvdaļa bija vienkārša latviešu tipa cepure ar melnu aploku, pelēku vai sarkanu virsu un piemērotu emblēmu. Uz cepures aploka viena vai divas baltas sudrabotas sloksnes (strīpas) atbilstoši dienesta pakāpei. 1922. gada staciju personāla grupas foto redzama tā brīža situācija: darbiniekiem mugurā gan armijas, gan bijušos dzelzceļu, gan civilais apģērbs. Staciju priekšnieki un palīgi jau ar jaunā Latvijas valsts dzelzceļu formas tērpa cepurēm.

Attēlā: Slokas stacijas personāls 1923. gadā

Pirmā Latvijas valsts dzelzceļu zīme

11. novembra rīkojumā nav sīkāka apraksta zīmei, kas liekama pie cepures. Visai neskaidri tā nodēvēta par piemērotu (domājams – dzelzceļu nozarei) emblēmu. Krievijas impērijas laikā nozares simbols bija sakrustots āmurs un enkurs. Latvijas valsts dzelzceļi 20. gs. 20.–30. gados savā emblēmā izvēlējās apvienot latvisko un starptautisko simboliku. Līdz 1923. gadam, kad apstiprināja pilno formastērpu un atšķirības zīmes, pie cepurēm, uz dokumentiem, fotogrāfijām redzams spārnotais ritenis, kas ir tradicionāls transporta nozares simbols, uz 20. gs. sākumā tik populārā ugunskrusta. Iedvesma un zīmes veidošanas principi visdrīzāk nāk no strēlnieku simbolikas un Neatkarības kara rotu krūšu nozīmēm.

Uzņēmuma vizuālais tēls kā absolūti vienots veselums mūsdienu izpratnē, ar stila grāmatu, paraugiem utt, 20. gs. 20.–30. gados netika realizēts, tomēr, aplūkojot attēlus un dokumentus, varam redzēt noteiktas normas, kuras ievēroja. Būtiskākās no tām noteiktas ar rīkojumu vai speciāliem noteikumiem. Visprecīzāk noteiktas prasības bija dzelzceļnieku formastērpiem, staciju nosaukumiem, kā arī ritekļu krāsojumam un apzīmējumiem.

Pilns Latvijas valsts dzelzceļu formastērpa komplekts un noteikumi nr. 225 Par dienesta apģērbiem dzelzceļu darbiniekiem apstiprināti 1923. gada 16.aprīlī (skatīt raksta titulattēlu). Latvijas valsts dzelzceļu formas audums nemainīgi ir tumši brūnā krāsā. Darba apģērbs tiek šūts no tumši zilas vai melnas kokvilnas. 20. gadu vidū vasaras svārkus varēja šūt no gaiša auduma kokvilnas, bet praktisku iemeslu dēl, tas tika atcelts.  Iemalojumus un apkakles zīmotnes darināja no zaļa tūka. Dienesta zīmes un pogas no brūni oksidēta metāla. Norādot dzelzceļa darbinieku piederību valsts kalpotājiem, uz pogām, vēlāk arī cepures kokardē, atainots LR mazais ģerbonis.

Nozīmes, pogas, dienesta pakāpes apzīmējumi.

 

Par jauno Latvijas valsts dzelzceļu zīmi izvēlēts spārnotais ritenis ar valsts ģerboņa vairogu un trim zvaigznēm virs tā. Dienesta pakāpes apzīmēja ar zvaigznītēm un lentām uz svārku apkakles un aprocēm.

 

Tā kā dzelzceļi bija valsts uzņēmums, kura darbiniekus pielīdzināja valsts ierēdņiem, tad tas savā darbā varēja izmantot valsts ģerboni. Ar 1921. gada 15. jūnijā pieņemto Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni ir noteikti tikai divi ģerboņa veidi — lielais un mazais. Tomēr pastāvēja vēl viens tā dēvētais vidējais ģerbonis – kurā mazo valsts ģerboni no abām pusēm ietvēra divi zem vairoga sakrustoti ozolzari. Šo attēlu savos zīmogos, iespiestus uz veidlapām un savu oficiālo izdevumu vākiem un titullapām lietoja ministrijas un to departamenti, Latvijas Banka, pasts; tas rotāja Latvijas pilsoņu pases un citus dokumentus. Šāda ģerboņa attēlu varam redzēt uz valsts īpašuma, piemēram uz dzelzceļa lokomotīvēm, vagoniem, telefona aparātiem.

Kopš 1923. gada Latvijas valsts dzelzceļi uz dažāda veida iespieddarbiem sāk lietot spārnoto riteni ar valsts mazo ģerboni kā savu atpazīstamības zīmi. Ne vienmēr konsekventi tiek lietots nosaukums – Latvijas valsts dzelzceļi, bieži izlaida vārdu, valsts. Vārds dzelzceļš, vienmēr tika lietots daudzskaitlī. Ja formas tērpos 20. gs. 30. gados virs spārniem vairs nelieto mazo ģerboni, tad iespieddarbos nekas nemainās līdz pat 1940. gadam.

20. gs. 20. gadu formas tērpa nozīme ar spārnotu riteni un valsts ģerboņa vairogu virs tā ir no brūni oksidēta metāla. Cepures nozīme – 4 cm plata un zīmotņu nozīme – 3 cm plata, mērot starp spārnu galiem. 

Dienesta pakāpes apzīmējumi.

Līdz 1923. gadam dienesta pakāpi apzīmēja ar 12 vai 24 mm platu sudrabotu lentu uz cepures. Pirmajā pilnajā formas tērpā dienesta pakāpi apzīmēja ar  četrstūrainu un sešstūrainu zvaigznīti no brūni oksidēta metāla, kas piespraužamas cepures priekšpusē virs vidējās zaļās joslas. Darbiniekiem, kam paredzēts pilns dienesta apģērbs, dienesta pakāpe apzīmējama arī ar zelta vai sudraba lentītēm, kas uzšujamas uz svārku apkakles zīmotnēm, to stūrveidīgajā galā paralēli zīmotnes gala malai, pie kam kuriem paredzētas uz cepures četrstūrainas zvaigznītes, nēsā uz zīmotnēm zelta lentītes tādā pat skaitā, bet darbiniekiem, kuriem paredzētas sešstūrainas zvaigznes, nēsā uz zīmotnēm attiecīgu skaitu sudraba lentītes.
Vilcienu virskonduktoriem uz svārku vai mēteļu abām piedurknēm gar atloka augšējo malu virs zaļā iemalojuma uzšujamas apkārt piedurknei 8 mm plata sudraba lentes:
  • pasažieru vilcienu virskonduktoriem 2 paralēlas joslas uz katras piedurknes, pie kam augšējā josla vidū izliekta riņķveidīgi uz augšu.
  • Preču vilcienu virskonduktoriem – viena josla ap katru piedurkni bez riņķveidīgā izliekuma.

Visvairāk lietotais un redzamākais dzelzceļnieka atribūts ir cepure, kas vairākkārt mainīja savu formu.

No 1923.–1930. gadam tai raksturīga stāva, stingra forma, ar nelielu paplatinājumu augšējā daļā. Cepures augstums ir 90 – 95 mm. Zaļa 6 mm sloksne visapkārt cepurei 50 – 52 mm attālumā no cepures apakšējās malas un tādās pat krāsās 2 mm plats iemalojums  gar cepures augšējo malu. Cepures augšējais diametrs ir par 10 mm lielāks par apakšējo diametru. Cepures nags ir no melnas, spodras ādas, nedaudz ieslīps uz leju, stūrainas formas. Melna ādas, dubultota siksniņa virs naga aptver cepuri no vieniem sāniem līdz otriem; siksniņas gali piestiprināti pie cepures ar metāla pogām.

 

1930. gada parauga cepurei ir pusstāva forma: stāvais aploks un ieslīpās malas no tumši  brūnas vadmalas. Cepures augstums 87 mm. Aploka augstums 45 mm. Cepures virsa 40 mm garāka un 30 mm platāka par tās aploku: paplašinājums sākas ar cepures aploka zaļo iekantējumu. Cepures aploka augšējā malā un cepures augšējā malā iešūts 2 mm plats, zaļš iekantējums. Cepures priekšpusē melni lakots ovālas formas fibras nags. Cepures priekšu virs naga aptver no vieniem sāniem līdz otriem divkārša, melna lakādas siksniņa. Pretgali saistīti ar bīdāmām četrstūrainām sprādzītēm un piestiprināti pie aploka ar pogām. Pogas un sprādzītes no dzeltena, nespoža metāla. Cepures aploka priekšpusē redzama iestiprināta 20. gs. 30. gadu Latvijas valsts dzelzceļu kokarde – valsts ģerbonis ozollapu apvijā un virs tās dzelzceļu emblēma – spārnots ritenis.

Darbinieku svārku siluets vienkāršs, ar skaidru atsauci uz armijas formas tērpu.

  • stāva, vienkārša apkakle. Uz apkakles galiem simetriski uzšūtas zīmotnes no zaļa tūka, kuru brīvais gals beidzas stūraini ar stūra galu uz āru. Gar apkakles augšējo malu iešūts zaļas krāsas iemalojums.
  • muguras daļa gluda, bez jostas.
  • četras iegrieztas kabatas ar elegantām trīsgalotņu klapītēm bez pogām. Augšējo kabatu klapītes ir ar zaļu iemalojumu. Svārku kreisajā pusē atrodas viena iekšējā krūšu kabata.
  • Piedurkņu gali dubultoti, augšējā malā apkārt piedurknei iešūts zaļš iemalojums.

Bikses garas, vienkārša piegriezuma, ar divām iekškabatām, bikšu stilbu ārējās šuvēs iešūts zaļš iemalojums.

Mētelis

  • priekšdaļā divrindu pogājums, katrā rindā 6 pogas.
  • apkakles ārējā malā iešūts zaļas krāsas iemalojums.
  • mugurdaļā pret jostas vietu sānu vīlēs iešūti savilkšņi, kuru gali sapogājami ar 2 pogām. Mugurdaļas vidus vīlē šķēlums.
  • piedurkņu gali dubultoti, augšējā malā zaļš iemalojums.

Darba svārki ir no tumši zila auduma ar atliektu guļapkakli, aizpogājami līdz augšai ar 5 pogām vienā rindā. Svārkiem ir 4 uzšūtas ārējās kabatas ar klapītēm. Svārku mugurdaļa ir gluda. Darba bikses ir no tāda paša auduma kā svārki, vienkārša piegriezuma, garas, ar 2 kabatām sānos.

20. gs. 30. gados formas tērpa šūšanai darbinieks saņēma no 68–150 Ls reizi 4 – 5 gados. Audums tika izsniegts pret parakstu. Par šūšanu un apģērba uzturēšanu kārtībā bija jāatbild pašam darbiniekam. Lai arī attēlos, kas glabājas muzeja krājumā, redzam staltus dzelzceļniekus ar rūpīgi nēsātu formas tērpu, tomēr Dzelzceļu virsvaldes rīkojumu krājumā atrodami galvenā direktora izdoti aizrādījumi par nepieciešamību vairāk rūpēties par formas tērpu un nēsāt to pienācīgi.

Formas tērps, pēc apstiprināšanas 1923. gadā, piedzīvoja dažas izmaiņas. 1925. gada 17. decembrī ar pavēli Nr. 249 Pārgrozījumi dzelzceļa darbinieku dienesta apģērbu lietā, izmaina dienesta pakāpes apzīmējumus. Līdzšinējo apzīmējumu sudraba lentīšu vietā uz svārku apkaklēm, nēsājamas zvaigznītes tādā pašā skaitā un formā kā pie cepures, novietojot zvaigznītes uz apkakles zīmotnēm, atbilstoši zīmējumiem. Sudraba strēmeļu uzšuvumus lietoja tikai vilcienu virskonduktori, kā uz apkaklēm, tā arī uz svārku un mēteļu abām piedurknēm. 1930. gadā mainās cepures forma, ko dēvē par amerikāņu cepures tipu. 1933. gadā ar rīkojumu nr. 197 nedaudz maina vadmalas mēteļa formu. 1934. gada 10. septembrī precizē bagāžas nesēja darba cepures un apģērbu. 1936. gada 03. jūnija instrukcija par dzelzceļa darbinieku dienesta un darba apģērba veidu, iegādi un valkāšanu apkopo visas notikušās izmaiņas. Pielikumā zīmējumos redzamas visas svarīgākās formas tērpa detaļas, atšķirības zīmes un cepures. Jāatzīmē ka pirmo reizi paredzēta atšķirīga cepure sievietēm, kas strādā Latvijas valsts dzelzceļos.

20. gs. 30. gadu Latvijas valsts dzelzceļu formastērpa paraugā cepures kokarde ir valsts mazais ģerbonis ovālā ozollapu apvijā, no 1 mm bieza misiņa skārda, ar viengabalainu slokšņveidīgu vara vai misiņa kājiņu. Virs tā uz cepures izvieto Dzelzceļu emblēmu – spārnoto riteni no 1 mm bieza misiņa skārda, ar viengabalainu slokšņveidīgu vara vai misiņa kājiņu. 
Attēlā: A.Griguļa foto uz 20. gs. 30. gadu darba apliecības.
Arī uz formas tērpa apkaklēm, kā svārkiem tā mēteļa nēsā nozīmes. Uz svārkiem – dzelzceļu emblēmu ar trīs zvaigznēm ozollapu apvijā. Emblēma – sudrabota, apvija un zvaigznītes zeltītas, var būt pulētas; uz mēteļiem – dzelzceļu emblēma ar trīs zvaigznēm. Emblēma – sudrabota, zvaigznītes zeltītas.
Dienesta pakāpes stacijas personālam apzīmēja  ar zeltītām četrstūrainām vai sešstūrainām zvaigznītēm. Konduktoriem ar sudrabotām. Pasažieru vilcienu konduktoriem uz abām piedurknēm virs zaļā iekantējuma 2 paralēlas lentas. Augšējās lentas vidū izliekts apļveidīgi uz augšu. Svārkiem – paralēli apkakles zīmotnei 2 lentas atstarpe 5 mm. Preču vilcienu virskonduktoriem – uz abām piedurknēm virs zaļā iekantējuma 1 lenta. bez apļveidīgā izlocījuma.
Vagonu apskatītāji pie cepures nēsāja vagona attēlu no dzeltena metāla, lokomotīvju vadītāji un palīgi nēsāja melnas ādas cepuri ar tvaika lokomotīves nozīmi.
Attēlā: Dzintaru stacijas personāls 20. gs. 30. gados.

Padomju okupācijas laikā dzelzceļi Latvijā zaudē iespēju veidot savu ārējo tēlu, identitāti. Tiem bija jāpārņem kopējā PSRS dzelzceļu sistēmā pastāvošie darbības principi, tajā skaitā, dzelzceļnieka vizuālais tēls. Lokālas izpausmes var saskatīt 20. gs. 60. gados veidotajos firmas vilcienu noformējumos un reklāmas materiālos, kā arī atsevišķu dzelzceļa nodaļu, struktūrvienību pašu radītajās piemiņas nozīmēs. Bet tas ir atsevišķa pētījuma vērts temats.

Ieva Pētersone, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja direktore

Attēlā: Pielikums 1923. gada 16. aprīļa noteikumiem nr. 225 Par dienesta apģērbiem dzelzceļu darbiniekiem.  

Formas tērpu nēsā dažādu jomu speciālisti. Tajos vienmēr tiek apvienots lietderīgums un vizuālais standarts. Par labu formastērpu uzskata tādu, kurā katra detaļa ir pārdomāta, izstrādāta līdz vismazākajai niansei un tas ir ērti lietojams.

Dzelzceļnieka formastērps sevī ietver ne tikai profesijas atpazīstamību." data-share-imageurl="https://www.railwaymuseum.lv/sites/muzejs.ldz.lv/files/1923_g_formas_terps_zim_lr_samazin.jpg">