2020. gada muzeja jaunieguvums – gleznas dāvinājums no Vācijas, no Hjū Kārlaila ģimenes pēctečiem.

Pagājušā gadā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs saņēma sūtījumu ar gleznu, kurā attēlots kāds kungs, kas Latvijas dzelzceļa vēsturē ieņem būtisku vietu. Nākdams oriģināli no Īrijas, 1858. gadā Hjū Kārlails (Hugh Carlile, 1833–1911) ieradās Rīgā, lai piedalītos dzelzceļa līnijas Rīga–Dinaburga (Daugavpils) būvniecībā kā jauns inženieris angļu uzņēmuma vārdā. Viņš bija īpaši atbildīgs par Ogres–Kokneses posma izpildi. Pēc Rīgas–Daugavpils dzelzceļa atklāšanas, 1866. gadā viņš tika iecelts par galveno inženieri, dažādos vadošos amatos viņš Rīgas–Daugavpils–Vitebskas dzelzceļā strādāja līdz pat 1894. gadam.

Muzeja rīcībā ir vēstule no Hjū Kārlaila mazmeitas ar stāstu par mājām Rīgā, kurā dzīvoja Hjū Kārlails un viņa ģimene. Aicinām iejusties:

“Kārlaila nams Zasulaukā (Sassenhof), Rīgas tuvumā.

Manas atmiņas par vecvecākiem no mātes puses un viņu lepno īpašumu Zasulaukā Baltijas ostas pilsētas Rīgas tuvumā.

Kārlaila muižiņa ar nosaukumu “Ešgrova” atradās Filipa un Kandavas ielas krustojumā, netālu no stacijas Zasulauks un Aleksandra pieturas. Pēdējo veidoja 3 sienas un plakans jumts, tā toreiz kā maza primitīva pietura tika iekārtota speciāli manam vectēvam, staltajam anglim ar pilnbārdu Hjū Kārlailam.

Kā lielās dzelzceļa līnijas Rīga–Daugavpils inženierim, būvniekam un arī direktoram viņam tika piešķirta šī privilēģija, lai būtu ērtāk nokļūt uz darbu Rīgā. Viņam piederēja arī zelta medaļa, kura deva viņam iespēju ceļot pa visu Krieviju.

Savai lielajai ģimenei viņš apmēram 1880. gadā uzcēla skaistu vienstāvīgu koka lauku māju un tā dēvēto “mazo māju tuvumā”.

Pēc tā laika paražām apmēram 500x500 m lielo īpašumu apjoza augsts dēļu žogs. Zaru vietas dēļos lāva ziņkārīgajiem ieskatīties sētā.

Impozantie, no baļķiem veidotie mājas ieejas vārti atradās uz Filipa ielas, tai blakus bija mazā sarga būdiņa. Ceļš uz lielo ēku veda starp zaļu dzīvžogu pāri mazam tiltiņam, zem kura tecēja maza upīte, kurā mazliet tālāk bija neliela saliņa un kura ietecēja nelielā dīķī, kuru bērni izmantoja kā peldvietu.

Aiz piebraucamā ceļa pagrieziena skatam pavērās lielā māja. Akmens kāpnes ar platiem pakāpieniem un stikla veranda veda uz ieeju. Virs tās bija piestiprināts Kārlailu dzimtas ģerbonis, kas bija darināts kā stikla vitrāža un ar saviem gaismas atspīdumiem pievērsa sev uzmanību.

Mājas kreisajā, nedaudz platākajā spārnā pirmajā stāvā atradās ēdamistaba, kuras trīs logi izgāja uz mājas priekšējo fasādi un divi – uz sānu fasādi, tai blakus bija mazais salons ar diviem logiem. Augšstāvā bija liela zāle ar apmēram 15x18 m lielu platību un 7 metrus augstiem griestiem, kurā atradās mana vectēva paša būvētās koka ērģeles un manas vecmāmiņas audzēta palma. Savu izmēru dēļ vēlāk to varēja novietot tikai botāniskā dārza siltumnīcā.

Šajā zālē tika svinētas bērnu kāzas un mazbērnu kristības, kā arī notika citas svinības. Tūlīt aiz šīs greznās telpas atradās pieņemšanas telpa ar diviem logiem.

Labajā mājas spārnā gan apakšstāvā, gan augšstāvā bija izvietotas guļamistabas, katra ar diviem logiem. Viena no bērnistabām ar tapetēm, uz kurām bija attēlota Sarkangalvīte, atstāja vislielāko iespaidu.

Ar vīnstīgām apaugušais balkons virs galvenās ieejas bija iecienīta uzturēšanās vieta siltajā gadalaikā. Maza galerija ar karogu rotāja kreisā mājas spārna jumtu. Uz abām pusēm veramās durvis blakus platajām, ērtajām kāpnēm uz otro stāvu bija ieeja īpaši piebūvētajai virtuvei un citām labierīcībām. Nevar nepieminēt arī pieliekamo ar augstajiem pārtikas krājumu skapjiem, kas atradās tieši blakus ēdamistabai.

Mana vecmāmiņa Elisena Kārlaila (Elisene Carlile), dzimusi Bosse, bija baltiete. Viņa bija skaista sieviete, apveltīta ar gleznotājas un dzejnieces dotībām, viņa bija arī ļoti muzikāla. Kā liela ziedu cienītāja viņa starp diviem lielajiem bērziem bija ierīkojusi lielu puķu dobi, kuras vidū uz paaugstinājuma gozējās akmens lauva (ne tik liels un skaists kā Lucernā!). Katrā siltajā gadalaikā šeit ziedēja dažādas puķes, arī dobēs mājas priekšā.

Man neaizmirstamas ir Lieldienas, kad radinieku apmeklējumiem zem lielā bērza mājas priekšā tika novietots liels, skaisti klāts galds ar krēsliem un soliem.

Tradicionāli tika pasniegti vectēva pašdarinātie vīni, kuri bija saņēmuši apbalvojumus izstādēs. Mana māte, viņa meita, vienmēr saņēma no viņa vismaz vienu šāda pašdarināta vīna pudeli kā dāvanu uz svētkiem, un no viņas mammas skaistu zelta krāsas puķu podu no siltumnīcas. Ēšanai tūlīt uz vietas mums visiem bija lielas bļodas ar raibām lieldienu olām, dažādām pašceptām baltiešu kūkām un maizītēm: ķimeņu, drumstalu kūku, kanēļmaizītēm, biezpiena plātsmaizi, kā arī atbilstošiem dzērieniem.

Mūs, bērnus, pievilka netālu esošās mājas. Vispirms jau tā bija kučiera Celma (Zelm) māja, pie kuras bija rožu ieskauts “Ērkšķrozītes” tornītis ar sarkanu dakstiņu jumtu, kurā mūsu māsīcas un brālēni slepeni apmainījās ar saviem pirmajiem pubertātes laika skūpstiem.  – Nevainīgas izpriecas.

Mazliet tālāk aiz kučiera mājas atradās ratnīca ar dažādiem ratiem, pajūgiem un ragavām, vēl tālāk – zirgu stallis ar vismaz diviem zirgiem. Vēl tālāk atradās aizslēdzams šķūnis, caur kura priekšējās sienas koka līstēm bija redzamas sulu spiedes un vīna pudeles mana vectēva vīna ražošanai. Mana vecmāmiņa piegādāja tam ērkšķogas, jāņogas, ābolus utt. no sava dārza.

Kā milzīgs ar zāli apaudzis paugurs izskatījās ledus pagrabs, kurš bija izklāts ar bieziem ledus gabaliem no Daugavas, kuram bija arī koka tornis. Tas atradās brīvajā laukumā mājas tuvumā.

Ievērības cienīgi bija arī citur izvietotie mazbērnu, brālēnu un māsīcu, dārzi ar četrām balti krāsotām lapenēm, kurās katrā bija viens soliņš un to priekšā bija skaisti ierāmēta puķu dobe. (..) Līdz ar iestādītajiem augiem veidojās viņu mīlestība pret dabu.

Tenisa un kriketa laukums pie lielajām eglēm rosināja vēlēšanos uzspēlēt pat pieaugušajiem.

Tālāk teritorijā atradās dārznieka Brakera un viņa sievas māja. Manās atmiņās es vēl šodien atceros skaistās kāršu rozes, gaiļpiešus, saulespuķes un lupīnas viņu piemājas dārziņā. – Viņš rūpējās par siltumnīcu, par puķu un augļu dārziem.

Vēl tālāk atradās vistu kūts un kūts cūkām un govīm. Par lopiem rūpējās kalpone Tore, kura nēsāja pēc latviešu tradīcijām no bērzu tāss pītas pastalas, kuras arī smaržoja pēc kūts. Mēs mīlējām šo meiteni, jo viņa bija jautra un labprāt dziedāja latviešu tautas dziesmas, piemēram: “Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans..”

Mana vecmāmiņa ļoti labi jutās šajā mazajā latviešu dārziņā. Viņa bieži vien cēlās piecos no rīta un devās apskatīt puķu, dārzeņu un augļu dārzus. Viņa daudz no tā visa saprata un priecājās, ja viss labi auga.

Mans onkulis Makss Kārlails (Max Carlile) bija jaunākais dēls no viņas 12 bērniem, viņš labprāt jokojās un vienreiz atļāvās tādu joku: veselu tūtu ar svaigiem ķiršiem viņš sakarināja nesen iestādīta ķiršu koka zaros. Tad viņš paslēpās aiz krūma un priecājās par savas mātes izbrīnu, kad viņa ieraudzīja šo “brīnumu”. Viņš, protams, tūlīt iznāca no savas paslēptuves un atzinās savā nedarbā.

Viens mīļš kaimiņš, kura gruntsgabals atradās Kandavas ielā, bija domnieks Baums. Viņa mājas vārtiņi un nākošie Kārlailu mājas vārtiņi atradās blakus, un tā radās sirsnīgas attiecības starp abām ģimenēm. – Viņiem bija ierīkots pat amatieru telefons starp abām mājām.

Daudz prieka, bet arī daudz bēdu tika piedzīvots šajā Kārlailu īpašumā.

Laika gaitā, arī kara laikā daudz kas tika izpostīts. Bet atmiņas vienmēr paliek dzīvas un šie pieraksti ir domāti nākamajām paaudzēm.

Margarita Čalenda (Margerite Challend)

1975. gada 24. augustā

Lozannā, Šveicē.”

No vācu valodas tulkojis Guntars Grīnums.

Attēlos: Glezna ar Hjū Kārlailu, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājums, "Kārlaila nams", attēls no vēstules, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja zinātniskais arhīvs.

Pateicamies par gleznas dāvinājumu Robert Freytag Maxwell Carlile kungam.

Tekstu sagatavoja: Ance Pudāne, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma glabātāja.