Par to, kā dzelzceļš ietekmēja dzīvi Ventspils-Stendes lauku dzelzceļa mezgla ciematos, stāsta Lūžņas iedzīvotājs Zigurds Zālītis:

„Ciems uzplauka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Liela loma tā attīstībā bija nesen uzceltajam šaursliežu dzelzceļam. Mazbānītis šo dieva aizmirsto nostūri pietuvināja civilizācijai. Vienmuļi ritēja dzīve. Lielākais notikums, kas atkārtojās katru dienu, bija mazā bānīša pienākšana Lūžņas stacijā. Neiztrūkstoši gadu gadiem uz vilciena Ventspils-Dundaga pienākšanu ieradās Rožleju Anna ar savu suni Bonzu. Vasaras tveicē vai ziemas salā un putenī „dežurante” vienmēr bija klāt. Gadījās arī paskriet, ja bijusi kāda aizķeršanās, nokavēt nedrīkstēja. Neviens nebrīnītos, ja nepienāktu vilciens, bet, ja pie stacijas nebūtu Annas, tad gan ciemniekiem paliktu mutes vaļā.

Gadu gaitā mainījās stacijas oficiālie dežuranti. Savus paradumus nemainīja tikai vecā lībiešu zvejnieksieva Anna Krinkele. Tajos laikos sievas zvejniekciemos valkāja vildrānas. Tās bija pašu sievu austas drānas ar bārkstīm. Tādu vildrānu ap pleciem apmetusi, tumšu lakatu pār acīm uzvilkusi, viņa kā neatņemams stacijas atribūts vienmēr sagaidīja savu iedomāto pasažieri-ziemā, kaut kur aiz stacijas stūra, kur neputina un nevelk vējš, vasarā ar plikām kājām, piemetās turpat stacijas priekšā pie kliederu krūmiem. Annas logs uz pasauli bija stacija un mazais bānis. Viss jaunais ciemā atnāca ar bānīti un avīzēm.

Mazais bānītis, kas katru vakaru pūzdams, elsdams pienāca pie stacijas, atveda visu jauno no Ventspils. No mazbānīša bagāžvagona tika izcelts pirmais velosipēds „Latvello”. Arī pirmais patafons tika izmēģināts tepat stacijas verandā. Lielākais notikums ciema dzīvē trīsdesmito gadu beigu posmā bija pirmais divlampiņu radio „VEF Super”, kas piederēja dzelzceļmeistaram Aunam. Mazbānītis visu atveda ātri-tikai trīs stundas, un 37 kilometri kā līgot nolīgoti.

Ar mazbānīša ierašanos dzīves temps paātrinājās. Trīs stundās ar vagona kaimiņu pat īsti nevarēja parunāties, kad mājas jau klāt.

Šaursliežu dzelzceļu sāka būvēt 1916. gadā vācu okupācijas laikā. Vēlāk to pagarināja līdz Stendei un ievērojami uzlaboja. Sākumā cēluši uz baltām smiltiņām, bez uzbēruma grants. Bānītis reizēm gāzies nost no sliedēm. Pēc uzbēruma nostiprināšanas bānītis kursēja regulāri. Brauca kravas vilcieni, tautā saukti par fratniekiem, kas veda baļķus, stutmalku, finiermalku, malku, egļu mizas ģērēšanai. Pasažiervilciens kursēja reizi dienā-no rīta uz pilsētu, vakarā atpakaļ, un tā sastāvā bija pieci līdz septiņi vagoni: divi specvagoni-viens bagāžai, otrs pastam ar visu pastmeistaru, bet pārējos vagonus aizņēma pasažieri. Vagonu abās pusēs gari soli. Pie vienas vagona sienas vidū bija novietota ar oglēm kurināma čuguna krāsns, bet vagona vienā galā virs durvīm kā kaķa acs spīdēja petrolejas vējlukturis.

Par bagāžas vagonu jārunā atsevišķi, jo tam bija īpaša vieta jūrmalnieku dzīvē. Tajā veda visu, kas nu kuro reizi vedams. Sivēnus, bērnu ratiņus, arī pēc pasūtījuma pilsētas amatnieku taisītu ozolkoka ģimenes gultu vai galdu. Zivju kooperatīvam kastes, mucas, sāli un arī to, ko par mūža māju sauc.

Visas minētās kravas ceļoja šurp un turp, saprotams-zem atslēgas, kas glabājās pie virskonduktora. Mašīnistus un konduktorus pazina visos jūrmalas ciemos. Mašīnisti ar ciemniekiem maz runāja. Nē, lepni viņi nebija. Vienkārši viņiem nebija laika-te jāpievelk kāds uzgrieznis vai blīve un vienmēr jāuzmana, lai katlā turētos tvaiks. Tikai garais Āboliņš izmeta pa kādai asprātībai: „Sakāp, sakāp, ko ta knosās, vēl līdz Dundagai tālu, no rīta atpakaļ arī nebūtu pa skādi tapt.” Konduktori gan varēja izkāpt un mierīgi papļāpāt ar stacijas priekšnieku un mutīgajām zvejnieksievām. Vienmēr kā saulīte smaidīgs bija virskonduktors Saulītis, tāpat mazais resnītis Dzelzītis. Kareivīgi mutīgs bija konduktors Kaudzītis. Stundu pirms vilciena pienākšanas ieradās pastnieks Grencmanis.

Mašīnists vairs negaidīja Pagila tarkšķi, bet pavilka savu tvaika sirēnu un ripināja tālāk, lai pēc kilometra apstātos ūdensvietā. Pie upītes izmeta ūdens šļūteni, un pēc desmit minūtēm ar inžektora palīdzību ūdens tvertne pilna. Tagad līdz Lielirbei varēja droši braukt, tur atkal būs upe un varēs papildināt ūdens krājumus.

1940. gadā būvēja vēl vienu dzelzceļa tiltu pāri Mazupītei. Cirta mežus, lauza celmus, noraka kalnu, aizbēra purvus un lejas. Netika līdz braukšanai.

1944. gadā no Ventspils pienāca bānītis un jaunās kārtības nesēji, priecīgi atpūtušies, aizbrauca. Kad pēdējais vagons tikko bija pazudis aiz līkuma, no meža iznāca vēl bariņš vāciešu ar virsnieku priekšgalā. Vācieši izgāja ārā. Ieraudzījuši uz sliedēm dzelzceļnieku atstātu truli, viņi tajā sakāpa un klaigādami mēģināja braukt.

Kopā ar tēvu izstaigājām visus vāciešu pamestos bunkurus. Visvairāk to bija kāpās, pretī vecajai dzelzceļa stacijai. Māte šajos juku laikos vienus mūs negribēja laist un arī posās ceļā. Tad nu mazbānītis mūs pamazām kratīja uz dižpilsētu. Netālu no Ventspils, pie Dzērvītes lielā kalna, bānīti apturēja un lika visiem izkāpt. Tēvu, kā todien paņēma no vilciena pie Staldzenes, tā vairāk kā mēnesi neredzējām.

Man ļoti patika ganīt starp dzelzceļu un jūru, vecās stacijas rajonā. Tur vācieši kapitulējot bija atstājuši lielgabalus un ložmetējus. Kamēr govis mierīgi gar lielo meliorācijas grāvi plūca zāli, es sēdēju uz viena no lielgabaliem un apšaudīju iedomātu ienaidnieku gaisā, uz ūdens, kā arī pa dzelzceļu braucošo bruņuvilcienu. Dzelzceļš no ugunspozīcijām bija labi redzams, par to vācieši bija parūpējušies. Priežu jaunaudzei, kas aizsedza redzamību, viņi bija nocirtuši apakšējos zarus cilvēka augumā, lai no meža puses nepielavās russische partisanen.

Līdz skolai Miķeļtornī bija septiņi kilometri. Nācām un gājām pa dzelzceļa stigu. Likām uz mazbānīša sliedēm akmeņus. Sitām un dauzījām telefona stabu izolatorus, zagām dzelzceļniekiem mazbānīša riteņus, cēlām uz sliedēm un stūmām uz priekšu, bet paši skrējām līdzi.”