Intensīvi un bez ilgākas atpūtas strādājot pie Ņevas tilta projekta S. Kerbedzs 1845. gada Ziemassvētkos dodas ilgākā atvaļinājumā uz dzimto Paņeveži, kur satiek sava fizikas skolotāju Montrimoviču. Ielūgts ciemos viņš iepazīstas ar skolotāja radinieci 19.gadīgo Paulīni un 1846. gada ziemā Sanktpēterburgā atgriežas jau kā precēts vīrs. Medus mēnesim gan neatliek laika un inženieris atgriežas pie darba. Diemžēl pēc gada notiek traģēdija, neilgi pēc dzemdībām, jaunā sieva nomirst, Staņislavs paliek ar mēnesi veco meitiņu. Pēc Kerbedza skicēm tilta akmeņkaļi aprīko sievas kapavietu ar granīta pieminekli un metāllējēji uzbūvē čuguna sētiņu luterāņu kapsētā. Darbus apmaksā Kerbedzs no personīgajiem līdzekļiem. Pēc nozīmīgā projekta pabeigšanas 1850. gadā Kerbedzam ir mazliet vairāk laika personīgajai dzīvei un viņš lūko sev sievu un māti mazajai meitiņai. Šajā laikā Kerbedzs jau ir labi pazīstams augstākajās aprindās un ieņem ģenerālmajora pakāpi. 1852. gadā Kerbedzs apprecas otro reizi. Otrā laulība Kerbedzu saista ar Latviju, jo viņš apprecēja Viļānu muižas īpašnieka un rūpnieka Vikentija Janovska meitu Mariju.

Viļānu muižas kungu māja un fabrika (Napoleona Ordas akvarelis, ap 1875).

Kāzas  notika līgavas dzimtajā Viļānu katoļu baznīcā. Laulībā piedzima 6 bērni. Vecāko dēlu nosauc Krievijas Imperatora Nikolaja vārdā, kas piedalās puikas kristībās un uzdāvina mātei dimanta auskarus. Par to liecina metrikas ieraksts Sv. Katrīnas baznīcas grāmatā. Nikolajs seko tēva pēdās, kā teicamnieks pabeidz 1. ģimnāziju un kā labākais iestājas Satiksmes ceļu inženieru institūtā, bet jaunieša organisms neiztur slodzi un stresu. Kerbedza vecākais dēls pēkšņi nomirst 19 gadu vecumā. Viņš ir apglabāts mātes dzimtajos Viļānos.

Staņislava un Marijas dēls Mihails (1854–1932) arī iet tēva pēdās un pabeidz Satiksmes ceļu inženieru institūtu. Mihaila karjera nesākas vienkārši, jo būvējot tiltu uz Mstas upes (Sanktpēterburgas–Maskavas līnijā) tiek izmantota tolaik jauna tehnoloģija – kesonu sistēma.

Mstas upes tilta būvniecība. 1869. gads.

Kesoni ir zem ūdens līmeņa uzstādīta augsta spiediena gaisa kamera, kurā notiek būvniecības darbi. 19. gs. šo sistēmu sāka izmantot visā pasaulē. Mihails vadīja darbus trešā balsta būvniecībai. Notiek tiek nelaime un daudzi viņa pakļautībā esošie darbinieki saslimst un nomirts. Saslimst arī pats Mihails Kerbedzs, slimības sekas paliek uz visu mūžu, jo slimības rezultātā Mihails zaudēs dzirdi. Šodien šo parādību mēs zinām kā kesona slimību, kas rodas neadekvātas dekompresijas rezultāts, kas seko pēc atrašanās paaugstināta spiediena apstākļos. Tā iemesla dēļ ūdenslīdēji nedrīkst strauji no dziļuma peldēt augšā, jo spiediena zuduma rezultātā asinīs notiek tas pats, kas atveros gāzētu dzērienu – rodas gāzes burbulīši, kas var būt nāvējoši. 19. gs. mediķiem tas likās mīklaina un noslēpumaina parādība un cilvēki mira visā pasaulē, ieskaitot Bruklinas tilta būvnieki Ņujorkā. Neskatoties uz to, ka Mihailam bija grūti paredzēt šo risku un zināt par sekām kā darbu vadītājs viņš tiek tiesāts Novgorodas tiesā un saņem sodu. Interesanti vai tā bija apzināta godīga rīcība vai arī neviens nepalīdzēja Mihailam izsprukt no tiesas. Jo viņa tēvam noteikti bija daudz sakaru ar ietekmīgiem cilvēkiem no galma ieskaitot pašu imperatoru pie kura viņš noteikti varēja vērsties pēc palīdzības. Salīdzinot vairākas situācijas autors vairāk piekrīt viedoklim, ka Staņislavs Kerbedzs neizmantoja savu ietekmi, lai nelikumīgā ceļā palīdzētu dēlam izvairīties no soda. Viena no šīm situācijām ir Staņislava reakcija uz galvenā satiksmes ceļu un publisko ēku galvenā pārvaldnieka P. Kleinmišela (Пётр Андре́евич Клейнми́хель) darbību. P. Kleinmišels bija viens no ietekmīgākajiem dzelzceļa būvniecības pretiniekiem un visādos veidos to kavēja. Neskatoties uz slikto reputāciju un tehnisko zināšanu trūkumu viņš ļoti piekasīgi izpildīja galvenā būvinspektora funkcijas un lika vairākas reizes pamatot un pārrēķināt jebkuru jauninājumu. Tas skāra ar S. Kerbedzu, kad viņš būvēja savu pirmo tiltu pāri Ņevas upei. Kleinmišels apšaubīja Kerbedza aprēķinus un speciāla komisija veica aprēķinu pārbaudi, kas aizkavēja tiltu būvniecību uz gadu. Šis fakts protams nav vērtējams viennozīmīgi negatīvi, Kerbedzs to pieņēma un turpināja strādāt, atšķirībā ar citiem inženieriem, kas Kleinmišela dēļ pameta darbu. Viens no skaļākajiem gadījumiem bija Kleinmišela reakcija uz Kerdzedza izgudrojumu pāļu dzīšanas mehanizācijai. Kleinmišels apstiprināja piedāvājumu un aprēķinus līdzekļu ietaupījumam uz darba spēka rēķina. Tā vietā lai vismaz saņemtu pateicību, Kerbedzs saņēma rājienu par līdzekļu izšķērdēšanu, jo jau ātrāk neiedomājās un neizgudroja mehanizācijas iespējas. Tikpat pragmatiski Kerdzedzs izturēja kritiku, ko saņēma no poļu puses un no Krievijas puses vienlaicīgi. Tas notika Vislas tilta būvniecības laikā Varšavā pēc 1863. gada janvāra poļu sacelšanās, kad poļu prese apvainoja Kerbedzu pārmērīgā lojalitātē centrālajai varai, bet no Sanktpēterburgā tika kritizēta piesliešanās poļu interesēm. Inženieris pabeidz visus galvenos darbus un atstāj Varšavu, kad tilts gandrīz pabeigts. Tilta atklāšana notika, bez Kerbedza klātbūtnes un tikai pēc Polijas neatkarības 1918. gadā tiltu nosauca Kerbedza vārdā. Atšķirībā no citiem Kerbedzs nekad neslēpa savu poļu izcelsmi un katolicisko ticību, bija aktīvs poļu kopienas dalībnieks Sanktpēterburgā. Atbalstīja katoļu baznīcu celtniecību un veltīja laiku poļu studentiem.

Kerbedza dēls Mihails pēc nemierīgā karjeras sākuma, tomēr turpina strādāt un kļūst par Vadivostokas–Rostovas līnijas galveno inženieri. Šajā līnijā viņš veic visus aprēķinus Kislovodskas stacijai, būvē Pjateregorskas, Mineralnie Vodi, Esentuki stacijas un pirmo dzezceļa tuneli Krievijā. Par tuneļu būvniecību tika izdota M. Kerbedza grāmata, kas mūsdienās ir digitalizēta un pieejama Krievijas valsts publiskajā zinātniski tehniskajā bibliotēkā.

Ievērojamu dzelzceļa inženieru sarakstu papildina arī Staņislava brālis Ipolits Ķerbedzs (1817- 1858), kas strādāja gan Sanktpēterburgā, palīdzot brālim būvēt tiltu pāri Ņevas upei gan darbojās pie tilta būvniecības pāri Dņepras upei Kijevā, kur diemžēl saslimst ar tuberkulozi un nomirts. Ipolita dēls Staņislavs-Jēkabs Kerbedzs, tāpat kā onkulis 1865. gadā kā labākais pabeidza Satiksmes inženieru institūtu un arī viņa vārds tika iekalts marmora goda plāksnē. Sākotnēji strādāja uz Orlas- Vitebskas, Baltijas un Novgorodas dzelzceļa līnijās, bet 1875. gādā tiek komandēts uz Vladivostokas līniju un 1884. gadā kļūst par tās valdes priekšsēdētāju. Pēc viņa projekta 1894. gadā tiek uzbūvēts Novorosijskas elevators, kas tolaik bija lielākais ne tikai Krievijā, bet Eiropā. Lielāks bija tikai Čikāgā ASV.