Galastacija

Dzelzceļu laikmets Latvijā aizsākās 19. gadsimta vidū, kad tapa pirmo dzelzceļu līniju ieceres. Tomēr pagāja vairāk kā 10 gadi,  līdz 1861. gada septembrī piepildījās Rīgas Biržas ilgi lolotā ideja un tika atklāta regulāra vilcienu satiksme pa Rīgas–Dinaburgas (Daugavpils) dzelceļu. Par cilvēkiem, kas projektēja un vadīja pirmo dzelzceļu būvi Latvijā, ir samērā skopas vēstures liecības.

Semafors jeb zīmnesis ir mūsdienu dzelzceļa luksofora priekštecis, kura spārnu stāvoklis norādīja lokomotīves vadītājam vai ceļš uz staciju ir atvērts vai slēgts. Nakts laikā kustīgos spārnus aizstāja lāktenis ar attiecīgas krāsas uguni, kas uzvilkts semaforā. Muzeja krājumā glabājas vairāki lukturi, kas izmantoti šim mērķim.

Šī gada visticamāk lielākais jaunais Muzeja priekšmets – stacijas dežuranta pulkstenis, kas atceļojis no Kuldīgas, un tas ir īpaši milzīgs – 45 centimetrus garāks par Kristapu Porziņģi.

Latvijas valsts dzelzceļus savā pārziņā pilnībā pārņēma tikai noslēdzoties Brīvības cīņām. To kopējais garums bija 2714 km. Kara gados dzelzceļu tīkla kopgarums bija pieaudzis par 882 km, tomēr tā tehniskais stāvoklis bija kritisks.

Harija Menča dāvinātā vagona numura plāksnīte, kas Latvijas Dzelzceļa muzeja krājumā nonāca 2008. gada 6. novembrī, ir vienīgais saglabātais priekšmets no Latvijā lielākas dzelzceļu avārijas. Tā ir lieciniece traģiskajiem 1976. gada 16. februāra notikumiem, kad, saskrienoties Ļeņingradas-Rīgas ātrvilcienam un manevrējošām lokomotīvēm, gāja bojā 46 un tika ievainots 61 cilvēks.

Pirms nedaudz vairāk par 200 gadiem Anglijā tika izgatavota pasaulē pirmā tvaika lokomotīve. Aptuveni 150 gadus tvaika lokomotīves dominēja visos pasaules dzelzceļos. Pēdējos 50 gados lielākā daļa tvaika lokomotīvju tika sagrieztas metāllūžņos. Divas pēdējās Latvijas dzelzceļā izmantotās tvaika mašīnas 2009. gada 2. novembrī  papildināja Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājumu.