Mūža lielāko daļu S. Kerbedzs veltīja inženiera darbam un zinātnei par to tika godalgots ar visaugstākajiem apbalvojumiem: Svētā Aleksandra Ņevska, Baltā ērgļa, Svētā Vladimira, Svētā Staņislava, Svētās Annas un Prūsijas karalistes Sarkanā ērgļa ordeņiem. 

​

1889. gadā Sanktpēterburgas sabiedrība plaši atzīmēja S. Kerbedza 60 darba gadus. Kolēģi un audzēkņi viņam pasniedza zelta medaļu un pateicības rakstu.

Šādi vārdi tika veltīti inženierim, kolēģim valstsvīram: ”Вы являете редкое сочетание разнообразнейших дарований. Как теоретик Вы были руководящим учителем многих поколений строителей России. Как практик Вы увековечили себя монументальными сооружениями. Как администратор и государственный человек Вы в весьма многом содействовали оснащению и развитию железнодорожного дела России.” Kam sekoja 70 paraksti. Svinības aizēnoja skumjš brīdis personīgajā dzīvē, jo tikko bija nomirusi Staņislava vecākā meita Paulīne, no pirmās laulības. Savu karjeru Kerbedzs noslēdza 80 gadu vecumā ar civilo titulu īstenais slepenais padomnieks un Satiksmes ceļu ministra vietnieka amatā, bet praktiski no 1888. gada līdz 1891. gadam bija pilnvarots pildīt ministra pienākumus un vadīt dzelzceļa padomi. Īstenā slepenā padomnieka tituls atbilda civilā ranga 2. klasei no 14. klasēm.  Augstāks bija tikai kanclera tituls. Tāpat S. Kerbedzam bija militārā ģenerālmajora pakāpe. Dzīves laikā tika iegādāti vairāki īpašumi, Lūznavas muižu ieskaitot. Spilgtā un domājams gaišā personība atstāja tik daudz inženiertehnisko veikumu, ka tos aprakstot paliek ļoti maz vietas citai darbībai – labdarībai, mecenātismam un apgaismības veicināšanai. Kāpēc domājams, ka tā bija gaiša personība? 19. gs. nebija daudz tādu cilvēku uz kuriem nevarētu attiecināt arī mūsdienās ļoti populāro frāzi, ko visbiežāk piedāvā M. Saltokovs-Ščedrinam, kad uz jautājumu, kas notiek Krievijā atbilde ir: „Dzer un zog” un to var pateikt arī pamostoties no miega pēc 100 gadiem. Korupcijas līdz ar to līdzekļu izšķērdēšanas esamību ļoti apzinājās no paša zemākā ierēdņa līdz imperatoram. Un tādiem milzīgiem projektiem kā dzelzceļa būve šī sabiedrības parādība nepagāja secen. Par S. Kerbedzu nekādos pētījumos neparādās informācija, ka viņam būtu problēmas ar alkoholismu vai mantkārības motivēta rīcība. Tāpat kā pievēršanos inženiertehniskajām lietām arī labdarību var uzskatīt par raksturīgu visai Ķerbedzu dzimtai. Viņa tēvs Valerians Kerbedzs pēc militārās karjeras beigām strādāja par pārvaldnieku (Городничий) Paņevežas apriņķī un kā viens Dotnovas  Svētās Marijas baznīcas dibinātājiem apglabāts zem tās altāra.

Dēls Mihails strādādams par Vladikaukāzas dzelzceļa vadītāju, aktīvi piedalījās katoļu baznīcas celtniecībā. Par Mihaila personīgajiem līdzekļiem Valdikavkāzā tika uzbūvēta skolas ēka, kur mācības līdz pat 1934. gadam notika poļu valodā.

Veselības problēmu dēļ viņš kļūst pilnīgi kurls un dodas pensijā. Saņemto no tēva mantojuma daļu un savu dzīvi pensijā velta labdarībai. 1910. gadā kļūst par labdarības biedrības pie Sv. Katrīnas baznīcas Sanktpēterburgā valdes locekli. Biedrība regulāri palīdzēja zēnu patversmei. Par 165 tūkstošiem Mihaila ziedotajiem rubļiem tik uzbūvēta patversmes ēka katoļu zēniem, kas iekļāva internātu, skolu, bibliotēku un ēdnīcu. 1913. gadā jaunbūvētā patversme uzsāka savu darbu, bet diemžēl tā darbību pārtrauca I Pasaules karš un vēlāk, revolūcija Krievijā. 1918. gadā kopā ar sievu pārvācās uz Poliju uz vienīgo neizpostīto īpašums pie Varšavas. Pēc sievas nāves 1929. gadā Mihails sadala īpašumu daļās un izdala amatniekiem apvienības veidošanai. Pats Mihails pārbrauca uz Varšavu un nomira 1932. gadā.

Meita Jevgēnija-Marija-Aurēlija, piedzimusi Viļānu muižā, studējusi matemātiku un ēku projektēšanu Stokholmā un vēlāk mantojumā saņēma īpašumus Latvijas teritorijā. Pēc vīra (Jevgēnijas vīrs bija Staņislava Kerbedza Brāļa Ipolita dēls Staņislavs) nāves 1910. gadā koncentrējas uz zinātnes un kultūras finansēšanu. 1912. gadā novēlēja ievērojamu daļu sava īpašuma publiskās bibliotēkas celtniecībai Varšavā. Nauda tiek izlietota gan zemes gabala iegādei, gan būvprojektam, gan būvniecībai. 1914. gadā bibliotēka tiek nodota pilsētai un tā darbojas arī mūsdienās. Atbalsts mākslai saistās ar Latviju. Riebiņu un Lūznavas muižās tika organizētas mākslinieku meistarklases, kur piedalījās tā laika izcilības Mikolajs Čurļonis, Konrādu Kržižanovskis, Kazimirs Stabrovskis un citi. Ar Jevgēnijas finašu palīdzību tika uzbūvēta arī Mākslas akadēmijas ēka, pshihiatriskās slimnīca un vairāki citi labdarības projekti. Par nopelniem Jevgēnijai 1923. gadā tiek piešķirts tikko dibinātās Polijas valsts ordenis (Order Odrodzenia Polski) un 1929. gadā Varšavas goda pilsones statuss. Sākoties II Pasaules karam viņa pārceļas uz Itāliju, kur viņas tēvs arī bija iegādājies īpašumu. 1946. gadā viņa nomirst, un ir apglabāta ģimenes kapa vietā Varšavā. Nav pārsteigums, ka savu iespaidīgo mākslas darbu kolekciju Jevgēnija testamentā novēlēja Nacionālajam mākslas muzejam.

Arī jaunākā meita Sofija lielu savas dzīves daļu velta labdarībai, pēc 1905. gada notikumiem nodarbojas ar aizvērto katoļu baznīcu atjaunošanu. Pēc II Pasaules kara tāpat kā māsa dzīvo Itālijā. Sofijas pēcteču līnija ir tā, kur ir saglabājušies S. Kerbedza tiešie radinieki.  Sofijas meita Sofia-Terēze nodzīvoja aprīnojami garu mūžu no 1902. gada 4. maija līdz 2004. gada 25. jūlijam un Sofijas-Terēzes meita Marija-Terēze  (Staņislava mazmazmeita) dzīvo Senigālijā Itālijā, kur īpašumu vēl 1871. gadā iegādājās pats Staņislavs Kerbedzs. Marija-Terēze kopā ar meitu Mariju-Sofiju 2007. gadā apmeklēja Sanktpēterburgu un piedalījās tilta pāri Ņevas upei atklāšanā, kas tika atklāts pēc kapitālā remonta, un turējās uz 19. gs. vidū būvētajiem balstiem. Marija-Terēze nodibināja poļu skolu Senigālijā Itālijā un 2014. gadā no Polijas prezidenta saņēma ordeni Par nopelniem Polijas Republikas labā. Vēlāk kādā intervijā Marija-Terēze pateiks, ka kalpošana tēvzemei ir mūsu pienākums, ko mūsu dzimta apliecina jau vairāk kā 100 gadus.