Staņislavs Kerbedzs. Johana Kēlera glezna 1882. gads. Varšavas Nacionālā muzeja kolekcija.

Uzrakstīt šo apkopojumu pamudināja vairākas lietas. Viena no tām ir attēls, kas jau gadiem klejo internetā un saņem daudz „Like”. Attēla daļa, kur redzamas mūsdienu ielas vai ceļi (šim attēlam ir vairāki varianti) man jautājumus nerada, interesanta ir otrā daļa.

Mīts, ka agrāk nebija zinātnieku vai profesionāļu, cilvēki vienkārši būvēja ceļus, kas kalpoja simtiem gadu, vai līdzīgas domas, ka jebkurā jomā viss notika bez zinātnes vai citiem pamatojumiem, ir ļoti raksturīgs mūsdienu sabiedrībai. Īpaši internetā vērojama barbariska repliku apmaiņa, kam nav nekāda sakara  ar argumentētiem viedokļiem, diskusiju vai debašu kultūru. 19. gs. lielākā daļa iedzīvotāju bija nabadzīgi mazizglītoti zemnieki, bet tas nenozīmē, ka cilvēki, kas nodrošināja industriālo izrāvienu, kādu cilvēce vēl nebija piedzīvojusi, bija neprofesionāļi un rūpnieciskais apvērsums nebija balstīts zinātniskā pamatojumā. Lai parādītu, ka ne viss ir tik vienkāršs un triviāls tika izvēlēts viens no 19. gs. attīstības simboliem – dzelzceļu būvniecība, kas atainota viena cilvēka dažos darba un dzīves aspektos. Inženiera Staņislavs Kerbedza mūžs ilga gandrīz visu gadsimtu, darbam veltot vairāk kā pusgadsimtu. Inženiera devums tiltu būvniecībā ir vērā ņemams un pētniecībai ļoti noderīgs arī viņa privātā dzīve saistīta ar Latviju. S. Kerbedza vārds galvenokārt saistās ar hidrotehnisko būvju, tajā skaitā tiltu būvniecību. Tilti ir viena no vizuāli skaistākajām inženiertehniskajām būvēm, kur kompozicionālā harmonijā ir apvienoti mākslinieciskie, ainaviskie aspekti un komplicēti tehniskie aprēķini. Bet galvenais iemesls, lai pievērstos S. Kerbedza personības iepazīšanai, ir visas Kerbedzu dzimtas devums cēlsirdīgas rīcības veicināšanā un ieguldījums cilvēces vērtībās, kas sniedz daudz pārdomu dzīves jēgas meklējumos.

Lūznavas muižas stāsts – būve un cilvēks

Lūznavas muiža. Mūsdienās šis vārds plašu atpazīstamību ieguva 2015. gadā, kad pēc restaurācijas muiža tika atvērta apmeklētājiem un tā kļuva par kultūras pasākumu norises vietu.  Lūznavas muižā notiek koncerti, semināri, plenēri un radošās darbnīcas, kā arī un dažādas meistarklases. Visām šīm norisēm ir vēsturiskas saknes. Jau 19. beigās/20. gs. sākumā mākslinieku paradīze bija Riebiņu muiža. Bet pēc Lūznavas muižas pārbūves pabeigšanas 1911. gadā, muižas saimniece Jevģēņija Kerbedza aicināja ciemos jaunos mākslas talantus, lai siltajos vasaras mēnešos viņi strādātu un atpūstos gleznainajā Lūznavas muižas parkā. Krāšņo dīķu malās māksliniekiem pozēja vietējo zemnieku meitenes, ziedos sanēja bites un vakaros vīna glāžu šķindoņa maigi rezonēja klusas mūzikas skaņās. Ir saglabājušies vairāki nostāsti par šiem vakariem. Piemēram, kādai meitenei iepatikās viens no māksliniekiem, taču rudenī daiļais gleznotājs devās prom, apsolot nākošpavasar atgriezties. Gaidot pavasari un savu mīļoto, meitene sastādīja dīķmalā dzeltenas tulpes kā ilgošanās simbolu. Taču gleznotājs neieradās ne tajā, ne nākamajā pavasarī. Meitenes sirds salūza, bet krāšņajā tulpju pļavā uzauga liepa ar 21 žuburi – kā atgādinājums par 21 gadu jaunās meitenes mīlestību. Ja vēlaties patiesu un stipru mīlestību, jāiekāpj šīs liepas stumbru viducī! Priecē, ka mūsdienās var apskatīt ne tikai šo liepu, bet arī atjaunoto muižu.  
Kas saista Lūznavas muižu ar dzelzceļu? Dažus gadus pēc Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa būvniecības pabeigšanas 1870. gadā gan Lūznavas muižu vai kā toreiz to sauca Dlužņevas muižu, gan blakus esošo Riebiņu muižu nopirka viens no vadošajiem Krievijas impērijas dzelzceļa inženieriem Staņislavs Kerbedzs. Īpašumi atradās netālu no dzelzceļa līnijas Rēzeknes un Maltas stacijām. 

Lūznavas muiža. 2019. gads, foto: Līga Landsberga. 

Staņislavs Kerbedzs 

Staņislava Kerbedza (Stanisław Kierbedź, 10.03.1810.–10.04.1899)  dzīves gājuma, zināšanu un to praktiskās pielietošanas mantojuma saglabāšana un izpēte atklāj daudz interesantu faktu, bet neatklāto vai nepubliskoto jautājumu vēl ir daudz. Kerbedzs pēc tautības bija polis, piedzimis Lietuvā netālu no Paņevežis, bet viņa studiju un darba vieta bija Sanktpēterburgā Krievijā un Varšavā Polijā, kur viņš arī ir apglabāts. Šī iemesla dēļ viņu par savējo uzskata Krievijā, Polijā, Lietuvā un arī Latvijā. Izcilais inženieris vairāk kā 60 gadus veltīja darbam, būvējot tiltus un dzelzceļus, ieņemot augstus valsts amatus un veicot pedagoģisko darbību. Staņislavs Kerbedzs bija Sanktpēterburgas zinātņu akadēmijas goda biedrs un augstāko Krievijas impērijas apbalvojumu kavalieris. Viņa darbība apvienoja zinātniski teorētisko, pedagoģisko un praktisko darbību, kas ielika pamatus dzelzceļa un hidrotehnisko būvju projektēšanas skolai Krievijas impērijā. S. Kerbedzs bija projekta autors pirmajam pastāvīgajam tiltam pāri Ņevas upei Sanktpēterburgā, pirmajam dzelzceļa tiltam no metāla Krievijā pār Lugas upi līnijā Sanktpēterburga–Varšava. Pēc viņa projekta tika uzbūvēts tilts pāri Vislas upei Varšavā, kā arī daudzi citi tilti un hidrotehniskās būves.

S. Kerbedza dzimtā māja Naudvaris. Lietuva Paņevežis novads, 2016. gadā. V. Malahovskis.

Skolas laiks jeb akadēmiskā izglītība

Dzimis 1810. gadā, Staņislavs Kerbedzs 8 gadu vecumā uzsāka mācību gaitas vietējā Paņevežas sešgadīgajā skolā, mācības turpināja Kauņas ģimnāzijā, ko pabeidza 1826. gadā. No 1826. gada līdz 1828. gadam studēja Viļņas universitātē, kur ieguva augstāko izglītību. Tas ļāva pēc iestājeksāmenu nokārtošanas sākt studēt Sanktpēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūta 3. kursā. Vienlaicīgi viņš tika iecelts par virsnieku un skatījās dienestā, jo institūts no 1823. gada līdz 1864. gadam bija slēgta mācību iestāde pēc militārā kadetu korpusa parauga. Institūta mācību programmās tika iekļautas militārās disciplīnas un frontes mācības. Absolventiem tajā laikā bija jākārto eksāmeni 18 priekšmetos pēc 10 baļļu vērtēšanas sistēmas. Staņislava Kerbedza kopējais baļļu skaits bija 174.68 un bija otrais labākais sniegums no 40 institūta beidzējiem. Rezultātā Staņislavs Kerbedzs 21 gada vecumā tiek aicināts palikt institūtā un strādāt par repetitoru profesora M. Volkova vadībā.

Sanktpēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūts

Sanktpēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūts, mainoties nosaukumiem arī mūsdienās ir viena no vadošajām tehniskajām mācību iestādēm Krievijā, kur augstāko izglītību iegūst arī dzelzceļnieki. Vēsturiski šajā mācību iestādē mācījās daudzi inženieri no Latvijas. Bet, laikā, kad to pabeidz Staņislavs Kerbedzs un viņa līdzgaitnieki, tā nav dzelzceļnieku skola, jo 1831. gadā  ne Krievijā, ne citur pasaulē nav dzelzceļa transporta sistēmas, nav dzelzceļu. Attiecīgi nav ne izglītības, ne dzelzceļu projektēšanas, ne būvēšanas pieredzes un tradīciju. Bet ir fundamentāla teorētiskā zināšanu bāze un praktiskie prototipi vēl nebijušām pārvietošanās iespējām, pasaules transporta vēsture ir uz tehnikās revolūcijas sliekšņa. Sākotnēji Satiksmes ceļu inženieru institūts gatavo plaša profila speciālistus, bet 19. gs. 30. gados parādās specializācija dzelzceļa būvniecībā un ekspluatācijā.