Ņevas tilta būvniecības darbu vadīšana tika uzticēta projekta autoram S. Kerbedzam. Darbu uzraudzībai tika izveidota speciāla komisija, kam bija pienākums kontrolēt būvniecības procesu īpašu vērību veltot tilta izturības pārbaudei. Vislielākās grūtības sagādāja balstu būvniecība, jo upes dziļums celtniecības vietā sasniedza 12 metrus. Tajā laikā vēl neizmatoja kesonu sistēmu, ko plaši pielietoja jau dažus gadus vēlāk. Darbu vadītājam bija deviņi palīgi un arī ārzemju konsultanti. S. Kerbedza kolēģis P. Meļņikovs tajā laikā bija aizņemts ar Sanktpēterburgas–Maskavas dzelzceļa būvniecību, kur arī piedalījās speciālisti no ASV. Bet ne ASV, ne Eiropā nebija neviena inženiera, kam būtu būtiska pieredze darbu veikšanai šādā dziļumā.  P. Meļņikovs dzelzceļa būvniecībai no ASV bija pasūtījis četrus ekskavatorus un četras tvaika pāļu dzīšanas mašīnas. Tas Krievijā bija jaunums un bija jāizdomā kā mašīnas saukt krievu valodā. Sākotnēji ekskavatorus sauca par zemes racējiem (землекопы).

No ASV pasūtīto ekskavaotru patenta attēls.

Divas pāļu dzīšanas iekārtas tika nodotas S. Kerbedzam tilta būvniecībai. Zem katra tilta balsta tika iedzīti 540 pāļi, katrs pālis, pēc pārbaudes, tika apzīmogots darba vadītāja klātbūtnē. Balstu būvniecībai tika izmantoti, gan vietējie materiāli, gan granīts no Somijas. Pamatsaistviela bija „Volhovas kaļķi”, bet tika izmantots arī jauns materiāls Krievijā – portlandcements. Vēstulē P. Meļņikovam, kas piedalījās dzelzceļa būvniecībā uz Maskavu, S. Kerbedzs aprakstīja, ka cementu izmantoja, ārējo šuvju aizpildīšanai un kā izlīdzinošo slāni virs balstiem. Balstu stiprība tika pārbaudīta ar testa svaru, kas bija 3276 tonnas (3,7 miljoni kg) un testa laiks bija 6 mēneši. Svara iegūšanai tika izmatotas sliedes, kas no Anglijas tika nopirktas dzelzceļa būvniecībai. Par tilta balstu stiprību mēs varam pārliecināties arī mūsdienās, jo tie ir saglabājušies neskatoties uz divām vērienīgām tilta pārbūvēm.

Čuguna kopņu montāža tika veikta uz sauszemes, bet nostiprināšana no peldošiem koka plostiem. Mūsdienās, kuģošanas vajadzībām, tilts vidusdaļā ir paceļams, un tam ir nepieciešams mazāk par vienu minūti. 1850. gadā tilta pagriešanai un kuģošanas ceļa sagatavošanai bija nepieciešamas 40 minūtes. Salīdzinot ar sākotnējo ideju tas bija ātri un ērti. Sākotnēji bija ideja par noceļamu tilta laidumu. Lai to izdarītu katru reizi, kad būtu jāsagatavo ceļš kuģošanai zem tilta piepeldētu speciāls prāmis, ar speciālu domkratu palīdzību tilts tiktu pacelts un novietots uz peldlīdzekļa un tam būtu jāpeld malā, lai atbrīvotu vietu kuģiem. Tas bija  S. Kerbedza nopelns, ka viņš atteicās no sākotnējās idejas un uzprojektēja pagriežamu tilta daļu no dzelzs.