Tvaika lokomotīve ТЭ-036 ar K4T32 tipa tenderi. Izgatavota firmā “Henschel & Sohn GmbH” Kaselē, Vācijā. Rūpnīcas № 26954. Sākotnējais apzīmējums 52-036. 1947. gadā iekļauta PSRS Ceļu satiksmes ministrijas ritekļu parkā un pielāgota ekspluatācijai pa 1524 mm sliežu ceļu. Strādājusi Rēzeknes, Rīgas un Jelgavas depo iecirkņos. Izslēgta no inventāra 1990. gadā. Muzeja ekspozīcijā no 1998. gada. Nav restaurēta.

52. sērijas lokomotīvju ražošana aizsākās militārām vajadzībām 1942. gadā un turpinājās līdz 1951. gadam Vācijas, Francijas Polijas un Čehijas teritorijā esošajās rūpnīcās. Pirmais vācu Kriegslokomotive eksperimentālais modelis izgatavots 1942. gada 12. septembrī. Pavisam uzbūvētas 6719 lokomotīves. Pēc Otrā pasaules kara ap 2700 šā tipa lokomotīves darbojās PSRS teritorijā. 1952. gadā tām tika piešķirta sērija ТЭ, taču numerācija saglabāta iepriekšējā. Padomju Savienībā lokomotīves izmantoja teju visā tās teritorijā, taču galvenokārt tās tika koncentrētas rietumu pierobežā: Baltijas, Baltkrievijas, Ukrainas dzelzceļos. 1960-tajos gados beidzās to izmantošana dzelzceļu maģistrālēs. Turpmākajos gados lokomotīves izmantotas manevru darbos, uzņēmumu pievedceļos un kā stacionāri tvaika katli. Latvijā ekspluatētas no 1943. līdz 1985. gadam.

Maģistrālā dīzeļlokomotīve ТЭП60-1206. Pasažieru pārvadājumiem paredzētā lokomotīve izgatavota 1984. gadā Kolomnas mašīnbūves rūpnīcā, Krievijā. Lokomotīve tajā pat gadā nonākusi Baltijas dzelzceļa Zasulauka lokomotīvju depo pārziņā. Pēcāk nodota Rīgas lokomotīvju depo. Tur tā ekspluatēta līdz 1995. gadam.

ТЭП60 (sešdesmito gadu tipa pasažieru dīzeļlokomotīve ar elektrisko spēka pārvadu) sērijas lokomotīves, kopskaitā – 1241 vienību, ražoja no 1960. līdz 1985. gadam. Tās aprīkoja ar Kolomnas rūpnīcā izgatavotiem 11Д45 tipa divtaktu „V” veida sešpadsmitcilindru dīzeļdzinējiem. To darbināts galvenais ģenerators ar elektroenerģiju apgādāja sešus vilces elektromotorus, kuri ar reduktoru starpniecību grieza katrs savu riteņpāri.

Padomju savienības maģistrālajās dzelzceļlīnijās ТЭП60 sērijas lokomotīves aizstāja tvaika lokomotīves un kļuva par visizplatītāko pasažieru pārvadājumos izmantoto lokomotīvi 1960–80-tajos gados. Latvijā šī tipa lokomotīves ekspluatētas no 1963. līdz 1995. gadam.

Elektrovilciena ER2 sekcija. ER2 - 2.tipa Rīgas elektrovilciens. Šīs sērijas vilcieni tika izgatavoti Rīgas Vagonbūves rūpnīcā (RVR) no 1962. gada līdz 1984. gadam. Nedaudz modernizētā variantā tos ražo joprojām Krievijā. Pavisam RVR saformēti 850 ER2 sērijas vilcienu sastāvi, kuros ietilpa pa diviem galvas vagoniem un piekabvagoniem, kā arī četriem motorvagoniem.

Muzejā eksponēt vilciena galvasvagons 39701 ir būvēts Kaļiņinas vagonbūves rūpnīcā 1963. gadā, priekš RVR formētā vilciena ER2-397 sastāva.

Motorvagons 82104 (sākotnējais nr. 59606) būvēts RVR 1966. gadā. Pēc izgatavošanas iekļauts eksperimentālajā vilcienā ER2Б-596. 1972. gadā vagons 59606 saskaņā ar Vissavienības vagonbūves zinātniski pētnieciskā institūta Rīgas filiāles sabiedriskā konstruktoru biroja iniciatīvu aprīkots ar impulsu strāvas pārveidotājiem, kas ļauj vienmērīgāk uzsākt vilciena gaitu un samazināt elektroenerģijas patēriņu. Kopā ar trim citiem modernizētiem motorvagoniem, diviem atsevišķi izgatavotiem galvas vagoniem un diviem rezerves piekabvagoniem tika izveidots ER2i sērijas elektrovilciens Nr. 821. Tā ekspluatācija ļāva konstruktoriem izpētīt tobrīd mazpazīstamo tiristoru strāvas pārveidotāju darbību dažādos vilciena gaitas režīmos, iegūtās zināšanas tika izmantotas projektējot nākamās paaudzes vilcienus.

ER2 sērijas vilcienu ekspluatācija Latvijā turpinās

Divsekciju maģistrālā dīzeļlokomotīve TЭ3-7593. Abas lokomotīves sekcijas – «А» un «Б» izgatavotas 1972. gadā Vorošilovgradas (Luganskas) dīzeļlokomotīvju būves rūpnīcā, Ukrainā. Lokomotīve tajā pat gadā nonākusi Baltijas dzelzceļa Daugavpils lokomotīvju depo pārziņā. Izslēgta no LDZ inventāra 1994. gadā.

TЭ3 (trešā tipa dīzeļlokomotīve ar elektrisko spēka pārvadu) sērijas lokomotīves, kopskaitā – 13 595 sekcijas, ražoja no 1953. līdz 1973. gadam trīs PSRS rūpnīcās: Harkovā, Kolomnā un Luganskā. Katru sekciju aprīkoja ar Mališeva v.n. Harkovas rūpnīcā vai Kolomnas lokomotīvju būves rūpnīcā izgatavotu 2Д100 tipa divtaktu desmitcilindru dīzeļdzinēju. To piedzītais galvenais ģenerators ar elektroenerģiju apgādāja sešus vilces elektromotorus, kuri ar reduktoru starpniecību grieza katrs savu riteņpāri. Katru lokomotīves sekciju var ekspluatēt autonomā režīmā, taču tad to nepieciešams gala punktā apgriezt, jo sekcija ir aprīkota ar vienu vadītāja kabīni.

Padomju savienības maģistrālajās dzelzceļlīnijās TЭ3 sērijas lokomotīves aizstāja tvaika lokomotīves un kļuva par visizplatītāko kravu pārvadājumos izmantoto lokomotīvi 1960–80-tajos gados. Latvijā šī tipa lokomotīves ekspluatētas no 1967. līdz 1991. gadam Daugavpils un Rīgas lokomotīvju depo iecirkņos.

Kontaktakumulatoru elektrolokomotīve ВЛ26-005. Izgatavota 1967. gadā Dņepropetrovskas elektrolokomotīvju būves rūpnīcā, Ukrainā. Strādājusi Zasulauka depo iecirkņos. Izmantota manevru darbos un savācējvilcienu vešanai Rīgas zonā, kā elektrificētos, tā neelektrificētos (izmantojot akumulatorus) posmos. Izslēgta no LDZ inventāra. Atjaunota Zasulauka depo un nodota muzejam 1998. gadā.

ВЛ26 - Vladimira Ļeņina vārda nosauktās sērijas, 26. tipa lokomotīves projekts tapis Baltijas dzelzceļa Zinātniski tehniskās apvienības sabiedriskajā konstruktoru birojā Rīgā. 1966.-67. gadā Dņepropetrovskā izgatavotas 10 šīs sērijas lokomotīves. Sešas no tām ekspluatētas Latvijā. Šīm lokomotīvēm nav analoga PSRS lokomotīvju būves vēsturē. To radīšana ir rezultāts plašiem eksperimentiem akumulatoru vilces jomā, kas tika veikti vienīgi Baltijas dzelzceļā.

Manevru dīzeļlokomotīve ТЭМ2-1000. Izgatavota 1971. gadā Brjanskas dīzeļlokomotīvju būves rūpnīcā, Krievijā. Izmantota manevru darbos Daugavpils lokomotīvju depo apkalpotajos dzelzceļa mezglos. Izslēgta no LDZ inventāra 1995. gadā.

ТЭМ2 (otrā tipa manevru dīzeļlokomotīve ar elektrisko spēka pārvadu) sērijas lokomotīves dažādās modifikācijās, kopskaitā vairāk par 9000 vienību, ražoja no 1960. līdz 2000. gadam. Izgatavošanas laikā to pamatmodelis vairākas reizes modernizēts, piešķirot lokomotīvēm attiecīgus indeksus. Lokomotīve ТЭМ2-1000 aprīkota ar Penzas dīzeļbūves rūpnīcā izgatavotu ПД1М tipa četrtaktu sešcilindru dīzeļdzinēju ar turbopūti. To darbināts galvenais ģenerators ar elektroenerģiju var apgādāt sešus vilces elektromotorus, kuri ar reduktoru starpniecību savienoti katrs ar savu riteņpāri.

Latvijā ТЭМ2 sērijas lokomotīves ekspluatē kopš 1969. gada. Tās sākotnēji aizstāja tvaika lokomotīves Daugavpils un Rēzeknes dzelzceļa mezglos, vēlāk tika ekspluatētas arī citos mezglos un dažu uzņēmumu pievedceļos.

Vairākas ТЭМ2 sērijas mašīnas Latvijā patlaban tiek ekspluatētas sliežu ceļu remonta un uzturēšanas tehnikas apkalpošanas vajadzībām.

Manevru dīzeļlokomotīve ТГМ3^Б-2804. Izgatavota 1970. gadā Ļudinovas dīzeļlokomotīvju būves rūpnīcā, Krievijā. Strādājusi Jelgavas depo iecirkņos Ventspilī un Liepājā. Izslēgta no LDZ inventāra 1994. gadā.

ТГМ3 (trešā tipa manevru dīzeļlokomotīve ar hidraulisko spēka pārvadu) sērijas lokomotīves, kopskaitā – 3477, ražoja no 1959. līdz 1977. gadam. Izgatavošanas laikā lokomotīves piedzīvojušas vairākas modifikācijas. Indekss «Б» piešķirts pēdējai no tām. ТГМ3Б sērijas mašīnām uzstādīti Ļeņingradas rūpnīcā “Zvezda” ražoti M753Б tipa četrtaktu V veida divpadsmitcilindru dīzeļdzinēji. Par spēka pārvades mehānismu kalpo Kalugas mašīnbūves rūpnīcā izgatavots УГП 750/2Т tipa hidropārvads.

Latvijā ТГМ3 sērijas lokomotīves ekspluatē kopš 1967. gada. Tās sākotnēji aizstāja tvaika lokomotīves Daugavpils un Rēzeknes dzelzceļa mezglos. Turpmāk bez manevriem, lokomotīves tika izmantotas arī savācēj un pārdeves vilcienu apkalpošanai un pat pasažieru vilcienu vešanai. Plašu pielietojumu šīs sērijas mašīnas guva uzņēmumu pievedceļos, ostās. Vairākas ТГМ3 sērijas mašīnas Latvijā joprojām tiek ekspluatētas.

Manevru dīzeļlokomotīve ТГМ1-532 ar Voith hidropārvadu. Izgatavota 1960. gadā F.Dzeržinska Muromas rūpnīcā, Krievijā. Strādājusi Rīgas jūras ostā, Rīgas kuģu remonta rūpnīcā un asfaltbetona rūpnīcā “Burzava” – līdz 2000. gadam. Muzeja ekspozīcijā kopš 2003. gada. Tiek restaurēta.

ТГМ1 (pirmā tipa manevru dīzeļlokomotīve ar hidraulisko spēka pārvadu) sērijas lokomotīves, kopskaitā – 3368, ražoja no 1956. līdz 1972. gadam. Tām uzstādīti Barnaulas rūpnīcā ražoti 1Д12-400 tipa četrtaktu V veida divpadsmitcilindru dīzeļdzinēji. Šīs lokomotīves galvenokārt bija apgādātas ar Muromas rūpnīcā izgatavotiem ГП-400 tipa hidropārvadiem, taču atsevišķas mašīnas apgādāja ar ekspluatācijā daudz drošākajiem Austrijas firmas “Voith” spēka pārvades mehānismiem.

ТГМ1 sērijas lokomotīves būvētas uzņēmumu pievedceļu apkalpošanai, aizstājot ekspluatācijā sarežģītākās un nedrošākās tvaika lokomotīves. Šīs sērijas mašīnas bija plaši izplatītas Latvijā 1960-80-tajos gados. Lokomotīve ТГМ1-532 ir vienīgā no tām, kura saglabājusies līdz mūsdienām.

Manevru dīzeļlokomotīve TГK2-5999. Izgatavota 1981. gadā Kalugas mašīnbūves rūpnīcā, Krievijā. Strādājusi Jelgavas lokomotīvju depo. Izslēgta no LDZ inventāra 1994. gadā. Daļēji restaurēta.

ТГК2 (otrā tipa Kalugas rūpnīcas dīzeļlokomotīve ar hidromehānisko spēka pārvadu) sērijas lokomotīvju ražošana uzsākta 1959. gadā un tās joprojām tiek ražotas! Izgatavots vairāk par 9000 šādu mašīnu. Lokomotīvēm uzstāda Sverdlovskas turbomotoru rūpnīcā ražotus У1Д6-250ТК tipa četrtaktu, sešcilindrīgus dīzeļdzinējus ar turbopūti. Spēka moments uz riteņpāriem tiek nodots ar hidromehāniskās transmisijas starpniecību, kura sastāv no paaugstinošā reduktora, hidrotransformatora un ātrumkārbas. Tas ļauj dīzeļlokomotīvei nodrošināt plūstošu gaitu abos braukšanas virzienos un darboties divos vilces režīmos. Manevru režīmā tā attīsta lielāku jaudu, bet mazāku kustības ātrumu. Vilcienu vešanas režīmā – otrādi.

ТГК2 sērijas lokomotīves parerdzētas darbam nelielu uzņēmumu pievedceļos, kā arī sliežu ceļu remonta tehnikas apkalpošanai. Latvijā tās joprojām var sastapt dažādu uzņēmumu sliežu ceļos. Viena šāda mašīna tiek ekspluatēta valsts a/s “Latvijas dzelzceļš” Rīgas ceļu distancē.

Motorvilcējs М2^К15-885. Motorvilcējs jeb lokotraktors izgatavots Kalugas mašīnbūves rūpnīcā, Krievijā. Tas līdz 1990. gadu vidum nodarbināts kādā Rīgas tirdzniecības bāzē. Lokotraktoru muzejam 2003. gadā uzdāvinājusi SIA “Prodimpekss loģistikas grupa”.

М2К15 (Kalugas rūpnīcas 15 t divasu motorvilcējs) sērijas lokotraktori, tika ražoti no 1947. līdz 1959. gadam. Pavisam izgatavotas vairāk par četriem tūkstošiem šādas ritošā sastāva vienības. Tie galvenokārt bija paredzēti mazu un vidēju uzņēmumu pievedceļu apkalpošanai, taču daži tika ekspluatēti arī valsts dzelzceļa sliežu ceļos, manevros.

Motorvilcēja konstrukcija aizgūta no kravas auto. Tam uzstādīts sērijveida ЗИС-120 tipa sešcilindru benzīna motors un piecpakāpju ātrumkārba. Gaitas nodrošināšanai abos kustības virzienos, uzstādīta reversa kārba, kuras izejošā vārpsta ar kardānu starpniecību savienota ar abiem lokotraktora riteņpāriem.