Vecais dzelzs tilts. Pirmais dzelzceļu tilts pār Daugavu Rīgā uzcelts kā Rīgas - Bolderājas dzelzceļa līnijas tilts. Tilta celtniecība sākās 1871. g. maijā un jau 1872. g. 15. oktobrī pāri tiltam varēja braukt lokomotīves, un ar 1873. g. 1. janvāri tika atklāta satiksme uz Rīgas - Bolderājas līnijas. Tilta galīgo projektu izstrādāja inženieri brāļi Strūves. Būvdarbus vadīja Rīgas Politehniskā institūta profesors H. Besārs, kurš, 1872. g. izmēģinādams tilta stiprumu pār Kungu ielu, nelaimīgi kritis un nosities. Tilts bija paredzēts ne vien dzelzceļa satiksmei pa vienvirziena sliedēm, bet arī gājējiem un pajūgiem. Ielas satiksme tika slēgta vilcienu kustības laikā, kā arī tilta izgriežamās daļas atvēršanas lakā kuģiem. Pār tiltu gāja arī pilsētas Gāzes vads.

Tilta garums - 737 m, brauktuves platums - 9,75 m (32 pēdas), sastāv no pastāvīgās dalās ar 8 laidumiem (689,4 m gara) un izgriežamās daļas labajā krastā (57,9 m). Tilta pastāvīgie laidumi bija pārsegti ar režģotām metāla kopnēm (85 - 86 m garām, 9,14 m augstām). Ārpus kopnēm uz konsolēm abās tilta pusēs atradās gājēju ietves (1,52 m platas). Kopņu metāls tika ievests no Anglijas. Tilta laidumi uz masīviem akmens balstiem: 8 upē un 3 krastā. Balstu ārējās redzamās daļas apšūtas ar no Stokholmas atvestām granīta plāksnēm.

Jau pirms I Pasaules kara tilts tika atzīts par nepiemērotu pieaugošās dzelzceļa satiksmes vajadzībām, to nebija iespējams piemērot divsliežu kustībai, tāpēc tiltu Krievijas valdība pārdeva Rīgas pilsētai satiksmes uzturēšanai ar Pārdaugavu par 1 milj. rbļ. un 1914. g. uzcēla jaunu dzelzceļa tiltu pār Daugavu (attēlā zemāk).

Vecais tilts I Pasaules kara laikā sagrauts - 1917. g. septembrī krievu karaspēks atkāpjoties saspridzināja tilta III, IV un VI posmus. Tajā pat gadā vācu karaspēks saspridzinātos posmus atjaunoja ar koka konstrukcijām. Tilts atkal cieta Bermonta uzbrukuma laikā 1919. g. oktobrī, bet 1920. g. maijā nodega VI posma pagaidu konstrukcija, līdz ar to pilnīgi pārtrūka satiksme pār tiltu. Tiltu sāka atjaunot 1924. un 1925. g., kad uzcēla III, IV un V posmu. 1924. g. 3. jūnijā tika atklāta satiksme. Galvenos atjaunošanas darbus veica 1937. un 1938. g. Projektētājs - Pāvils Pāvulāns. Jauno tilta laidumu celtniecība tika uzticēta Vācijas firmai "Heinrich Lehmann & Co", vēlāk - "Aug. Klone", balstus konstruēja a/s "Inž. A. Razums". Vecais tilts pakāpeniski tika nojaukts.

Atjaunotā tilta 8 laidumi bija pa 86 m gari. Septiņiem – režģu kopnes un vienai, virs Zaķusalas, pilnsienu sijas. Izgriežamā daļa 50 m gara. Tilta platums starp margām 16,70 m, no kuriem brauktuve aizņēma 10,40 m ar 2 tramvaja sliežu ceļiem, ietves abās pusēs pa 2,20 m. Visa tilta atjaunošana kopā ar balstu pārbūvi izmaksāja ap 6 miljoni latu. 1938. g. 5. novembrī notika tilta atklāšana. Satiksmes ministrs B. Einbergs atklāšanas svinībās tiltam, kas kalpos satiksmei ar Zemgali, deva nosaukumu "Zemgales tilts". 1944. g. rudenī vācu armija atkāpjoties tiltu pilnīgi iznīcināja. Pēc kara to vairs neatjaunoja.

Jaunais dzelzs tilts. Jaunā dzelzceļu tilta pār Daugavu un pārvadu būve Rīgā saistīta ar 1902. g. 27. februārī apstiprināto Rīgas – Orlas dzelzceļa Rīgas dzelzceļu mezgla rekonstrukcijas plānu. Tajā bez citām jaunbūvēm paredzēja izveidot arī kopīgu, caurbraucamu Rīgas centrālo dzlzceļa staciju visu līniju pasažieru vilcieniem un dzelzceļu sliedes pacelt virs Rīgas ielām ar pārvadu palīdzību.

Tilts celtniecība aizsākās 1909. g. un atklāšanas svinības notika 1914. g. 11. maijā. Tas atradās blakus jau esošajam vecajam Dzelzs tiltam, augšup pa upes tecējumu. Tilts divceļu dzelzceļa kustībai ar pāri ejošu viaduktu palīdzību savienoja Torņakalna staciju ar Rīgas galveno staciju, padarot to caurbraucamu visu līniju vilcieniem. Tiltam bija 8 laidumi - loki ar savilci - un atveramais laidums Daugavas labajā krastā, paceļams ar diviem elektromotoriem, konstruēts pēc inž. Šercera sistēmas. Kopņu projekta autors inž. P. Vozņesenskis kopā ar inž. A. Žibēru. Kopnes izgatavojusi K. Rudzska firma Varšavā. Balstus būvēja inž. A Cimmermans. Tie izgatavoti no Kalnciema kaļķakmens, apšūti ar granītu no Krāslavas apkaimes, bet ledgriežu apšūšanai akmeņi atvesti no Somijas. Šis tilts bija viens no pirmajiem divceļu dzelzceļa tiltiem Krievijā un izmaksāja valsts kasei 3,018 miljonus rubļu.

I Pasaules kara laikā 1917. g. septembrī, 12. Krievu armijai atkāpjoties, divi laidumi tika saspridzināti. Vācu armija tiltu salaboja un tas nokalpoja līdz II Pasaules karam. 1923. - 1925. g. tika atjaunots tilta vārstāmās daļas mehānisms, izcelta no ūdens tilta saspridzinātā daļa, veikta kopņu krāsošana.

1941. g. jūlija sākumā Sarkanās armijas sapieri tiltu saspridzināja, vācieši saspridzināto laidumu atjaunoja, bet 1944. g. oktobrī, atkāpjoties no Rīgas, pilnīgi iznīcināja visus tilta laidumus.

No 1945. līdz 1951. gadam dzelzceļa satiksme pār Daugavu Rīgā notika pa Padomju armijas 410. tiltu būvēšanas vilciena inženieru vienības uzcelto pagaidu tiltu uz koka pāļbalstiem, kas tika uzbūvēts pusotra mēneša laikā augšpus sagrautā dzelzceļu tilta.

Pašlaik pastāvošo tiltu uz 1914. g. balstiem uzcēla 1947. - 1950. g. pēc Ļeņingradas Tiltu projektēšanas institūta inženiera A. Starceva projekta un tas mazliet atšķiras no iepriekšējā: pār galveno Daugavas straumi - 5 laidumu nepārtrauktu loka kopņu sistēma, pāri Mazajai Daugavai - 4 laidumu nepārtrauktu metāla pilnsieniņu sija, pāri Zaķusalai tilta vairs nav, bet starp abiem tiltiem sabērts uzbērums. Attēlā jaunais dzelzs tilts 2006. gada 1. martā.