Rīgas stacija. 1861.g. 12. septembrī atklāja kustību Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa līnijā. Pirmās Rīgas dzelzceļa stacijas celtniecība sākās 1858.g. 20. oktobrī un tika pabeigta 1860.g. Rīgas stacijas pasažieru ēka bija 2 stāvu mūra nams perpendikulāri sliežu ceļiem ar perona jumtu. Ēkas pirmajā stāvā atradās pasažieru telpas, bet augšējā - Rīgas - Orlas dzelzceļa kanceleja, mobilizācijas daļa un juridiskā daļa (atsevišķa pārvaldes ēka tika uzcelta tikai 1910.g.). Labajā spārnā atradās telegrāfs, stacijas priekšnieka kantoris, stacijas komandanta kanceleja, kreisajā spārnā - pasts un žandarmu policijas kantoris. Stacijā bija 2 peroni un 4 sliedes starp tiem.

1878.g., kad Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība pārņēma Bolderājas dzelzceļu, Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa Rīgas stacija kļuva par Rīga I, bet Rīgas - Bolderājas dzelzceļa stacija - par Rīga II.

1884. - 1885.g. Rīgas I galvenā ēka pārbūvēta pēc arhitekta Šēla projekta. Ēka tika paplašināta, piebūvējot katrā sānā pa trīsstāvu namam, ierīkojot stacijas nozīmei atbilstošas uzgaidāmās telpas.

1889.g. Rīgas stacijas priekšā uzcelta kapela - lūgšanu namiņš jaunbizantiešu stilā sakarā ar imperatora Aleksandra III un cara ģimenes brīnumaino izglābšanos dzelzceļa katastrofā 1888. g. 17. oktobrī.

Katastrofa notika pie Borku stacijas ceļā no Jaltas uz Maskavu. Imperatora vilcienu nepieļaujami ātri vilka divas smagas preču lokomotīves un šūpošanās rezultātā lokomotīve nogāja no sliedēm un viss vilciena sastāvs nokrita no uzbēruma. Cara ģimene, kas atradās restorānvagonā, laimīgā kārtā necieta, jo vagona sienas tika saspiestas un novērsa jumta sabrukšanu.

1892.g. Rīga I tika paplašināta pēc tam, kad no šīs stacijas atklāja pasažieru satiksmi Rīgas - Pleskavas dzelzceļa līnijā.

Pēc 1902.g. izstrādātā Rīgas dzelzceļu mezgla pārbūves plāna, kas paredzēja vienu centrālo staciju visiem Rīgā ienākošajiem vilcieniem, stacijas pasažieru ēkas galveno korpusu vajadzēja pārvietot nedaudz tālāk no pilsētas centrālās daļas nekā esošā stacija, toreizējās Rīga I preču stacijas teritorijā. Līdz 1914.g. plāns daļēji tika realizēts un Rīga I kļuva par Rīgas Galveno staciju (attēlā augstāk ap 1914.g.). Sliežu ceļi ar pārvadu palīdzību tika pacelti virs Rīgas centrālajām ielām, uzbūvēts jaunais dzelzceļu tilts pār Daugavu. Pasažieru stacijas pārbūve tomēr netika pabeigta, jo sākās I Pasaules karš.

Visus Latvijas Republikas brīvvalsts gadus jaunā stacija Rīgā tā arī netika uzbūvēta, visu šo laiku dzelzceļš saimniekoja pusgatavā, pārbūves stadijā esošā stacijā, kas radīja neskaitāmas problēmas.

1925.g. Pareizticīgo kapela no stacijas laukuma tika pārvietota uz garnizona kapiem pie Brasas stacijas, bet pareizticīgo sinodes darbinieki izsaimniekoja valsts dotācijas tās uzcelšanai. Tās fragmenti vēlāk izmantoti arhibīskapa Joanna Pommera kapličai Pokrova kapos.

1937.g. dzelzceļu virsvalde sagatavoja Rīgas jaunās dzelzceļu stacijas projektu, kura realizāciju pārtrauca padomju okupācija.

1954.g. atsākās stacijas pārbūves jautājuma risināšana, cits pēc cita tika izstrādāti vairāki projekti. Laika posmā no 1959. līdz 1965.g. tika uzcelta jaunā Rīgas stacija - 1960.g. 20.jūlijā atklāja 1. kārtu - pasažieru, dienesta un tehniskās telpas, 1965.g. tika pabeigta pasta ēka un starppilsētu kases. Attēlā augstāk stacija būvniecība ap 1960.g.

Mitavas stacija. 1868. g. 21. novembrī atklāja Rīgas - Mitavas (Jelgavas) dzelzceļa līniju. Šā dzelzceļa Rīgas pasažieru stacijas ēka atradās Torņakalnā.

Stacijas ēkas celta 1867. - 1868. g., celtniecību vadīja inženieris Panders. Tā bija divstāvu apmesta ķieģeļu celtne, kas izskatījās pēc koka ēkas. Tajā atradās pieņemamā telpa ar kasi I un II klases pasažieriem un atsevišķu kasi un zāli III klases pasažieriem, dāmu un kungu istabām, telegrāfa nodaļa, kā arī stacijas priekšnieka, līnijas pārvaldnieka, līnijas valdes kancelejas, galvenā kase, noliktava, dažādas telpas stacijas kalpotājiem. Šobrīd ir saglabājusies ēkas centrālā daļa, kas ir pārveidota par dzīvojamo namu. Attēlā zemāk Rīgas Mitavas dzelzceļa stacijas ēka, celta 1868.g. F.Vegera litogrāfija. 1869.g., foto F.Hoflingers.

Laika posms no 1868. līdz 1872. gadam bija visintensīvākais stacijas vēsturē. Stacija saistīja Rīgu ar Zemgales novadu. Jauktie preču un pasažieru vilcienu sastāvi iebrauca no dienvidiem un ieveda lauksaimniecības un amatniecības izstrādājumus. Turpat stacijas laukumā šo produkciju uzpirka vairumtirgotāji pārdošanai Rīgas veikalos, bodītēs un tirgos. Bet no piestātnes Daugavas krastā kuģi un liellaivas veda kravas gan pa upi uz augšu, gan uz Daugavgrīvu, gan tikai pāri Daugavai.

No 1872. gada šī stacija zaudēja savu nozīmi līdz ar dzelzceļu tilta izbūvi pār Daugavu. Kravu plūsma gāja pa tiltu uz Daugavas labo krastu un kravas pārkraušanas punkts kreisajā krastā vairs nebija nepieciešams. 1872. gadā Mitavas staciju pārdēvēja par Rīga - 3, vēlāk - par Torņakalna Preču staciju. Vēl kādu laiku stacija apkalpoja kuģu būvētavu "Lange un dēls".

Torņakalna stacijas shēma 1937. gadā.

Tagadējā Torņakalna stacija celta pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū. Pēc ugunsgrēka 1994. gada februārī staciju atjaunoja sākotnējā izskatā. Trīsdesmitajos gados pie stacijas izveidoja skvēru ar strūklaku.