Brīvības (Aleksandra) ielas pārvads (attēlā augstāk). Pirmais pārvads Rīgā atklāts 1906. gada 18. maijā Aleksandra (Pēterburgas šosejas, tagad Brīvības iela) ielas krustojumā ar dzelzceļu toreizējās Aleksandra vārtu (Zemitānu) stacijas rajonā, lai novērstu satiksmes traucējumus Aleksandra ielā vienlīmeņa krustojumā ar dzelzceļu. Pārvada būvēšanu traucēja "Aleksandra vārti" - piemineklis Krievijas imperatora Aleksandra I Rīgas apmeklējumam 1814. gadā, ko pārvietoja tālāk uz Šmerli.

Pārvada balstu un uzbrauktuvju projektus izstrādāja Rīgas dzelzceļa mezgla rekonstrukcijas projektēšanas kantoris, to būvēšanu veica uzņēmējs M. Zaicevs.

1904. gada 5. maijā svinīgi tika atklāta balstu būvēšana. Visus četrus sliežu ceļus pārsedza ar 42 metrus garu režģotu metāla kopni ar brauktuvi pa apakšu, ko projektēja inž. P. Vozņesenskis. Kopni izgatavoja Rudzska firma Varšavā. Attālums starp kopņu asīm bija 11,52 m, brauktuves platums 11 m, uz tās novietoti 2 tramvaju sliežu ceļi, ārpus kopnēm - 1,53 m platas ietves. Abās pārvada pusēs speciālās nišās ierīkotas kāpnes gājējiem. Būve kopumā valstij izmaksāja 320 000 rubļu.

Tautas valodā šis pārvads ieguvis nosaukumu "Gaisa tilts". Karadarbības rezultātā 1944. gadā kopne iznīcināta, 1945. gadā pārvads atjaunots pagaidu konstrukcijā, bet pašreizējā izskatā tas pārbūvēts 1963. gadā.

Daugavas kreisajā krastā pēc tilta izbūves Rīgas - Jelgavas un Tukuma dzelzceļu un Torņakalna stacijas līmenis nav pacelts, un ielas tie šķērsoja vienā līmenī, tāpēc Brīvzemnieka, Altonovas un Torņakalna ielā tika uzbūvēti pārvadi pār dzelzceļiem. Pārvadu būvēšana veikta no 1908. līdz 1910. gadam. Pārvadi ir no monolīta dzelzsbetona. Tie bija vieni no pirmajiem šāda materiāla pārvadiem toreizējā Krievijas impērijā. Būves darbus veica Vācijas firma "Wayss und Freytag A.G.".

M. Altonovas ielas pārvads (attēlā augstāk). 1910. g. pārsedza ierakumā esošo Rīgas - Tukuma divsliežu dzelzceļu. Pārvada konstrukcija ir monolīta trīslocīklu dzelzsbetona velve, kuras platums 8,35 m, un uz tās izvietota 5,55 m plata brauktuve ar divām 1,5 m platām ietvēm. 1994./1995. g. pārvads ir atjaunots.

Torņakalna (Kapsētas) ielas pārvads (attēlā augstāk) - monolīta dzelzsbetona pārvada statiskā sistēma - nepārtraukts pieclaidumu rāmis, balsti - dzelzsbetona sieniņas ar ailām. Pārvada brauktuves platums - 6,52 m ar divām 1,05 m platām ietvēm.

Brīvzemnieka (Marijas Dzirnavu) ielas pārvads (attēlā augstāk), atklāts 1910. gadā pārbūvēts 1927./28. gadā. Projektu izstrādāja Tehniskās direkcijas tiltu daļas vecākais inženieris Martinsons. Jaunais viadukts sastāv no 2 betona krasta balstiem un 2 starpbalstiem. Pārvada dzelzs konstrukcijas izgatavoja tiltu bāzes darbnīcas Krūzesmuižā. 1994./95. gadā pārvads atjaunots.

1910. - 1914. g. tika uzcelti vairāki dzelzceļu pārvadi pār Daugavpils, Gogoļa, Dzirnavu, Romanovu (Lāčplēša), Katoļu, Iļjina (Prāgas), Kungu un Maskavas ielām. Pārvadu celtniecību veica firma "I. Tarasovs un M. Zaicevs" Rīgā un Vācijas firma "Wayss und Freytag A. G.". 1914. gadā tika atklāta kustība dzelzceļa paaugstinātā līmenī. Pārvadu būvuzraudzības un būvēšanas darbos aktīvi piedalījās pirmie profesionālie latviešu tiltu inženieri - Arturs Tramdahs (vēlākais Latvijas dzelzceļu virsvaldes tehniskais direktors) un Pāvils Pāvulāns, kā arī T. Hermanovskis - vēlāk pirmais neatkarīgās Latvijas satiksmes ministrs.

Gogoļa ielas pārvads (attēlā augstāk) 1912. - 1914.g. Dzelzsbetona pārvada konstrukcija ir nepārtraukts četrlaidumu locīklrāmis. Tā platums - 69,6 m. Projekta autors - Rīgas - Orlas dzelzceļa Rīgas stacijas mezgla projektēšanas kantoris. Malējie balsti ir svārstveidīgi ar metāla locīklām, krasta balsti ir no dzelzsbetona ar atpakaļvērstiem spārniem. Pārvada pāļus izveidoja pazīstamā vācu firma "Wayss und Freitag A. G.".